16.juulijs, treshdiena.
Negribas iipashi uztureet sarunu, shkjiet, ka vinjam arii ne, paaraak dazhaadi mees esam un cilveeki apniik viens otram, it iipashi taados celjojumos, kuros neatkaapjas viens no otra pat soli. Pie tam aarkaartiigais karstums man kaa cilveekam no ziemeljiem ir diezgan smags paarbaudiijums.
Arbuuzi ar katru valsti kljuust arvien leetaaki, kaa redzams, mees neesam vieniigie, kuri, eenaa saseedushi, bauda sho uudenjaino augli. Bomzhi gan te ir daudz, kaa nekaa dienvidos bezpajumtniekiem tomeer vieglaak paarziemot nekaa pie mums –20 graados. Lai arii cik ljoti man Budapeshta patiik kaa kraashnja pilseeta, es nekad negribeetu tajaa dziivot, jo tajaa ir netiiriibas sajuuta, pat tad, kad seetnieki ir saslauciijushi ielas. Tu skaties apkaart un netiirumus varbuut pat neredzi, bet tie ir nojaushami visur… Tomeer Budapeshta neapshaubaami ir skaistaakaa pilseeta, ko liidz shim esmu redzeejusi.
Ap 18.00 jau ir nenormaals paargurums, taadeelj mees dodamies stundinju nosnausties, taa stundinja gan ievelkas, jo pamostamies mees ap pusnakti. Dilemma – guleet liidz riitam vai iet izklaideeties. Izveelamies otro variantu un peec mirklja jau esam tuvaakajaa pasaakumaa, ko ieprieksheejaa vakara bankjieris noraksturoja kaa Vudstokas tipa tusinju vietu. Visapkaart vazaajas polichi, mekleejot narkotiskas vielas tirgojoshus jaunieshus, citaadi var justies pilniigi briivi un baudiit atmosfeeru, kas ir visnotalj patiikama, pat neskatoties uz to, ka muuzika neatbilst manai gaumei.
17.juulijs, ceturtdiena.
Karstums veel lielaaks kaa ieprieksheejaas dienaas, bet varbuut taa tikai shkjiet, jo vazaajamies pa pilseetas kalnaino dalju. Pie tam esam aizmirsushi uudens pudeli hostelii, taadeelj briizhiem nespeeju baudiit pilseetas skaistumu, kaa tik vien domaat par dzeramo. Kaada laime, kad atrodam struuklaku. Turpmaakaas dienas domaashana man izpauzhas posmos no vienas struuklakas pie naakamaas. Skaitaas arii zaales laistaamie, no kuriem gan dzert netaisos, toties tie kalpo par dushu. Pie dziiviibas tureeties paliidz arii ik pa briidim sameerceetie mati un slapjaa cepuriite.
Vakaram tuvojoties, gatavojamies vilcienam uz Belgradu. Diemzheel neizveeleejaamies stopeet taalaak, jo nebija nekaadas nojausmas par to, vai Serbijaa to dariit ir daudz maz droshi. Vismaz tobriid shkjita, ka labaak izveeleeties vilcienu, lai mazaak probleemu uz robezhas :) Stacijaa ieradaamies krietni par aatru, jo mans celjabiedrs negribeeja ticeet manas saciitajam, ka vilciens atiet stundu veelaak nekaa vinjam shkjiet, toties mees pa to laiku iepaziistamies ar vaacu puisi Matiasu, kursh gaida to pashu vilcienu, ko mees. Tiesa gan vinja plaanos ir Serbiju izmantot tikai kaa tranziitvalsti celjojumam uz Griekjiju.
Nakts viduu tiekam modinaati, jo ir robezhkontrole. Matiasam pasee ziimogs tiek iespiests bez kaadaam probleemaam, savukaart muusu pases tiek savaaktas un mums liek pagaidiit. Veelaak mums jaaseko robezhsargiem uz vinju posteni, jaapiebilst, ka aaraa tajaa briidii ir pamatiigs peerkona negaiss. Mees esam vieniigie no visa vilciena, kuriem tiek pieveersta tik iipasha uzmaniiba, secinaam, ka laikam esam pirmie latvieshi, kas shkjeerso sho robezhu, jo latvieshu pases liidz shim tur nav redzeetas. Vecais viirs rakaajas savos papiiros un beigu beigaas atziimee, ka robezhu shkjeersojushi 2 lietuvieshi, nu kaada gan tur atshkjiriiba? Viirs nopeeta mani un saka – puisis var iet, bet meiteni atstaasim… izdosim shiet kaadaam pie viira. Sirsniigs smaids vinja sejaa un mans pirmais iespaids par serbiem – POZITIIVS.
18.juulijs, piektdiena.
Belgradaa iebraucam agri no riita, liist lietus, druumas eekas un kirilicas lietoshana serbu rakstiibaa rada iespaidu, ka esmu kaut kur Krievijaa (lai piedod man Krievija, bet tie ir tikai mani stereotipi par sho valsti). 10 minuutes pirms vilciena attieshanas Matiass izlemj palikt kopaa ar mums un mees uzsaakam hostelja mekleeshanu. Kartes mums nav un tik agraa riitaa informaacijas centri nestraadaa, bet vieteejie izraada lielu veelmi paliidzeet. Paraadaam hostelja adresi kioska paardeveejai, kas mums par lielu paarsteigumu izskrien no kioska un ar adresi rokaas un saak mekleet kaadu, kursh noraadiitu mums virzienu, kuraa jaaiet.
Hostelis – vareetu teikt, ka 3zvaigzhnju viesniica, I’m impressed.
Katrai pilseetai piemiit sava aura, Belgrada tiek mineeta kaa vieta, kura apdziivota jau 7000 (!) gadus atpakalj, katraa zinjaa viena no vecaakajaam pilseetaam Eiropaa. Katraa zinjaa sheit ir sajaukushaas komunistiskaa laika celtnes ar veesturiskiem pieminekljiem, nami ar skaistaam fasaadeem un sabombardeetas, veel nenojauktas celtnes. Tie peedeejie atstaaj vislielaako iespaidu, citaadi vareetu teikt, ka Belgrada ir tipiska Eiropas pilseeta.
Vakaraa iepaziistamies ar hostelja publiku, katraa zinjaa par sloveenju meitenju atraktivitaati suudzeeties buutu greeks. 6 meichas sacelj kaajaas visu hosteli, visi aatri vien kljuust par “labiem draugiem” un mees kaut kur dodamies.. nu izklaideeties, razumejetsa. Un vakara galvenais sarunu temats ir sloveenietes Ketrinas kaazas naakamaajaa nedeeljaa un vinjas draudzenes Janjas centieni uzmaniit Ketrinu, lai shai nepiekoljiijas kaads puisietis ar spiidoshaam aciim…
19.juulijs, sestdiena.
Riits saakas ar veelu pamoshanos un konstateeshanu, ka Matiass ir nokaveejis savu vilcienu uz Griekjiju, tomeer vinjsh nesuudzas, ka ir iestreedzis Serbijaa.
Sloveenietes kalpo kaa gidi un riiko ekskursiju uz Tito kapu. Nu gluzhi kapu mees neredzeejaam kaut kaadu restauraacijas vai citu darbu deelj, toties blakus atrodas bijusii Miloshevica rezidence, kuru apsargaa nopietns jaunietis formas ieteerpaa un liedz pat sapnjot par kaada fotouznjeemuma taisiishanu, kuru mans celjabiedrs taapat iemanaas uztaisiit no blakus esoshaa kultuuras nama, kuraa notiek toposho maakslinieku darbu izstaade.
Mums ir skaidrs, ka naktii ir jaadodas prom, tikai nespeejam saprast, uz kuru pusi. Varianti ir dazhaadi – Sofija (vilciena biljete maksaa dargaak par cereeto), Prishtina (nav nekaadas info par iespeejaam nakshnjot un telti celt gluzhi miinu laukaa negribas), Sarajeva (Bosnijai vajadziiga viiza, neesam droshi, ka uz robezhas to varees iegaadaaties), paviid doma par Albaaniju, bet tur neiet vilciens. Ehh, kaadam no veesturi labi paarzinoshiem jaunieshiem rodas ideja ieteikt mums Vukovaru, Horvaatijas pilseetu, kura visvairaak cietusi karaa pret serbiem.
Vakaraa gandriiz nokaveejam vilcienu, jo uz atvadaam tiek pateereets viina un Fantas sajaukums sloveenju istabaa un peecaak izdomaajam uz staciju iet pa liidz shim neietu ielu, kaa rezultaataa vairs nevaram saprast, kur iisti ir stacija.
Bet tomeer paspeejam un nakts viduu esam Vinkovcos un mekleejam smukaako zaaliiti, nu to, kuraa telti celt. Peec nelielas maldiishanaas un apmaldiishanaas uzslienam savu naktsmiitni pie autoostas, shoreiz pa iistam pilseetas centraa.
Negribas iipashi uztureet sarunu, shkjiet, ka vinjam arii ne, paaraak dazhaadi mees esam un cilveeki apniik viens otram, it iipashi taados celjojumos, kuros neatkaapjas viens no otra pat soli. Pie tam aarkaartiigais karstums man kaa cilveekam no ziemeljiem ir diezgan smags paarbaudiijums.
Arbuuzi ar katru valsti kljuust arvien leetaaki, kaa redzams, mees neesam vieniigie, kuri, eenaa saseedushi, bauda sho uudenjaino augli. Bomzhi gan te ir daudz, kaa nekaa dienvidos bezpajumtniekiem tomeer vieglaak paarziemot nekaa pie mums –20 graados. Lai arii cik ljoti man Budapeshta patiik kaa kraashnja pilseeta, es nekad negribeetu tajaa dziivot, jo tajaa ir netiiriibas sajuuta, pat tad, kad seetnieki ir saslauciijushi ielas. Tu skaties apkaart un netiirumus varbuut pat neredzi, bet tie ir nojaushami visur… Tomeer Budapeshta neapshaubaami ir skaistaakaa pilseeta, ko liidz shim esmu redzeejusi.
Ap 18.00 jau ir nenormaals paargurums, taadeelj mees dodamies stundinju nosnausties, taa stundinja gan ievelkas, jo pamostamies mees ap pusnakti. Dilemma – guleet liidz riitam vai iet izklaideeties. Izveelamies otro variantu un peec mirklja jau esam tuvaakajaa pasaakumaa, ko ieprieksheejaa vakara bankjieris noraksturoja kaa Vudstokas tipa tusinju vietu. Visapkaart vazaajas polichi, mekleejot narkotiskas vielas tirgojoshus jaunieshus, citaadi var justies pilniigi briivi un baudiit atmosfeeru, kas ir visnotalj patiikama, pat neskatoties uz to, ka muuzika neatbilst manai gaumei.
17.juulijs, ceturtdiena.
Karstums veel lielaaks kaa ieprieksheejaas dienaas, bet varbuut taa tikai shkjiet, jo vazaajamies pa pilseetas kalnaino dalju. Pie tam esam aizmirsushi uudens pudeli hostelii, taadeelj briizhiem nespeeju baudiit pilseetas skaistumu, kaa tik vien domaat par dzeramo. Kaada laime, kad atrodam struuklaku. Turpmaakaas dienas domaashana man izpauzhas posmos no vienas struuklakas pie naakamaas. Skaitaas arii zaales laistaamie, no kuriem gan dzert netaisos, toties tie kalpo par dushu. Pie dziiviibas tureeties paliidz arii ik pa briidim sameerceetie mati un slapjaa cepuriite.
Vakaram tuvojoties, gatavojamies vilcienam uz Belgradu. Diemzheel neizveeleejaamies stopeet taalaak, jo nebija nekaadas nojausmas par to, vai Serbijaa to dariit ir daudz maz droshi. Vismaz tobriid shkjita, ka labaak izveeleeties vilcienu, lai mazaak probleemu uz robezhas :) Stacijaa ieradaamies krietni par aatru, jo mans celjabiedrs negribeeja ticeet manas saciitajam, ka vilciens atiet stundu veelaak nekaa vinjam shkjiet, toties mees pa to laiku iepaziistamies ar vaacu puisi Matiasu, kursh gaida to pashu vilcienu, ko mees. Tiesa gan vinja plaanos ir Serbiju izmantot tikai kaa tranziitvalsti celjojumam uz Griekjiju.
Nakts viduu tiekam modinaati, jo ir robezhkontrole. Matiasam pasee ziimogs tiek iespiests bez kaadaam probleemaam, savukaart muusu pases tiek savaaktas un mums liek pagaidiit. Veelaak mums jaaseko robezhsargiem uz vinju posteni, jaapiebilst, ka aaraa tajaa briidii ir pamatiigs peerkona negaiss. Mees esam vieniigie no visa vilciena, kuriem tiek pieveersta tik iipasha uzmaniiba, secinaam, ka laikam esam pirmie latvieshi, kas shkjeerso sho robezhu, jo latvieshu pases liidz shim tur nav redzeetas. Vecais viirs rakaajas savos papiiros un beigu beigaas atziimee, ka robezhu shkjeersojushi 2 lietuvieshi, nu kaada gan tur atshkjiriiba? Viirs nopeeta mani un saka – puisis var iet, bet meiteni atstaasim… izdosim shiet kaadaam pie viira. Sirsniigs smaids vinja sejaa un mans pirmais iespaids par serbiem – POZITIIVS.
18.juulijs, piektdiena.
Belgradaa iebraucam agri no riita, liist lietus, druumas eekas un kirilicas lietoshana serbu rakstiibaa rada iespaidu, ka esmu kaut kur Krievijaa (lai piedod man Krievija, bet tie ir tikai mani stereotipi par sho valsti). 10 minuutes pirms vilciena attieshanas Matiass izlemj palikt kopaa ar mums un mees uzsaakam hostelja mekleeshanu. Kartes mums nav un tik agraa riitaa informaacijas centri nestraadaa, bet vieteejie izraada lielu veelmi paliidzeet. Paraadaam hostelja adresi kioska paardeveejai, kas mums par lielu paarsteigumu izskrien no kioska un ar adresi rokaas un saak mekleet kaadu, kursh noraadiitu mums virzienu, kuraa jaaiet.
Hostelis – vareetu teikt, ka 3zvaigzhnju viesniica, I’m impressed.
Katrai pilseetai piemiit sava aura, Belgrada tiek mineeta kaa vieta, kura apdziivota jau 7000 (!) gadus atpakalj, katraa zinjaa viena no vecaakajaam pilseetaam Eiropaa. Katraa zinjaa sheit ir sajaukushaas komunistiskaa laika celtnes ar veesturiskiem pieminekljiem, nami ar skaistaam fasaadeem un sabombardeetas, veel nenojauktas celtnes. Tie peedeejie atstaaj vislielaako iespaidu, citaadi vareetu teikt, ka Belgrada ir tipiska Eiropas pilseeta.
Vakaraa iepaziistamies ar hostelja publiku, katraa zinjaa par sloveenju meitenju atraktivitaati suudzeeties buutu greeks. 6 meichas sacelj kaajaas visu hosteli, visi aatri vien kljuust par “labiem draugiem” un mees kaut kur dodamies.. nu izklaideeties, razumejetsa. Un vakara galvenais sarunu temats ir sloveenietes Ketrinas kaazas naakamaajaa nedeeljaa un vinjas draudzenes Janjas centieni uzmaniit Ketrinu, lai shai nepiekoljiijas kaads puisietis ar spiidoshaam aciim…
19.juulijs, sestdiena.
Riits saakas ar veelu pamoshanos un konstateeshanu, ka Matiass ir nokaveejis savu vilcienu uz Griekjiju, tomeer vinjsh nesuudzas, ka ir iestreedzis Serbijaa.
Sloveenietes kalpo kaa gidi un riiko ekskursiju uz Tito kapu. Nu gluzhi kapu mees neredzeejaam kaut kaadu restauraacijas vai citu darbu deelj, toties blakus atrodas bijusii Miloshevica rezidence, kuru apsargaa nopietns jaunietis formas ieteerpaa un liedz pat sapnjot par kaada fotouznjeemuma taisiishanu, kuru mans celjabiedrs taapat iemanaas uztaisiit no blakus esoshaa kultuuras nama, kuraa notiek toposho maakslinieku darbu izstaade.
Mums ir skaidrs, ka naktii ir jaadodas prom, tikai nespeejam saprast, uz kuru pusi. Varianti ir dazhaadi – Sofija (vilciena biljete maksaa dargaak par cereeto), Prishtina (nav nekaadas info par iespeejaam nakshnjot un telti celt gluzhi miinu laukaa negribas), Sarajeva (Bosnijai vajadziiga viiza, neesam droshi, ka uz robezhas to varees iegaadaaties), paviid doma par Albaaniju, bet tur neiet vilciens. Ehh, kaadam no veesturi labi paarzinoshiem jaunieshiem rodas ideja ieteikt mums Vukovaru, Horvaatijas pilseetu, kura visvairaak cietusi karaa pret serbiem.
Vakaraa gandriiz nokaveejam vilcienu, jo uz atvadaam tiek pateereets viina un Fantas sajaukums sloveenju istabaa un peecaak izdomaajam uz staciju iet pa liidz shim neietu ielu, kaa rezultaataa vairs nevaram saprast, kur iisti ir stacija.
Bet tomeer paspeejam un nakts viduu esam Vinkovcos un mekleejam smukaako zaaliiti, nu to, kuraa telti celt. Peec nelielas maldiishanaas un apmaldiishanaas uzslienam savu naktsmiitni pie autoostas, shoreiz pa iistam pilseetas centraa.
1 comment | Leave a comment