pa brīvdienām dīrāju ādas no vistām un nodomāju, ka būtu grēks mesta ārā labus ādas gabalus. atvēru logu pasavērties, vai apkārt neblandās mīļie runcīši. nu kā tad, kā tad, taisni viens garām gar manu logu gāja. es šo apstādināju un uzjautāju, vai viņš negrib jēlas vistu ādiņas. viņš, protams, apmierināti noņurdēja un es, labu gribēdama, izdomāju tās ādiņas sakapāt smalkākos gabalos, lai kačītis neaizrijas. nu vot, un pie reizes nokapāju vienam pirkstam nagu. te tev nu bija lielā pasaules mīlestība pret blandoņām!
pats jocīgākais bija tas, ka ne man kādas sāpes, ne asins, toties visa paliku bāla, likās, ka tūlītās pat noģībšu, ieelpa, izelpa, ieelpa, izelpa, deguns palika auksts, seja kā līķīm, kājas stīvas, drrrrausmīgi slikti, nu vienkāršī drrrausmīgi, bet pirkts tā arī nevienā momentā neiesāpējās.