ejot uz darbu, veselu kvartālu saule man spīdēja taisni sejā, tāda neparasti liela, jo nebija pārāk augstu. un es neredzēju neko apkārt, gandrīz neredzēju, kādu gaismu rāda lukofors, tikai nojautu pēc gājēju kustības pretējā virzienā.
un es kaut kā neviļus atcerējos pirms 3-4 gadiem nostopēto šoferi maršrutā Valmiera-Rīga, kaut kādā vēsā un saulainā aprīļa dienā, kad mēs braucām un saule bija zemu un spīdēja taisni sejā. un tas šoferis sūdzējās, ka viņam vienmēr gadās kādas problēmas ar dabas stihijām, kad jābrauc uz Rīgu no Valmieras, vai nu lietus tik spēcīgs, vai nu baigais sniegputenis, vai migla. un pat smukā pavasara dienā neiztikt bez saules, kas spīdēs taisni sejā tā, ka grūti koncentrēties braukšanai. bet saule tomēr ir visforšākā no visām stihijām. vai gan citādi tik daudz cibistu šodien to pieminētu?