ar šādu stipro vēju man ir tikai divas atmiņas.
pirmā bija pašā agrā bērnībā, kad māsa bija tikko dzimusi un mēs uz laiku uzturējāmies Daugavpilī. Man toreiz bija divi gadi. Mamma bija ar mums abām izgājusi, es pie vienas rokas, rati pie otras rokas, un atpakaļceļā sacēlās liels vējš. Vējā apgāzās rati ar māsu, mamma palaida mani vaļā, lai ķertu ratus, bet tikmēr mani uzpūta uz tramvaja sliedēm. Man šķiet, ka mamma tajā brīdī krietni nosirmoja, bet es sajūsminājos par lidojuma sajūtu, un vēlāk ar interesi pētīju pie mājas augušo puķu lakstus, kas bija nolīdzinājušies līdz ar zemi. šķiet, ka tie mani tobrīd interesēja visvairāk.
otrā bija vasarā pēc sestās vai septītās klases. mēs ar draudzenēm aizgājām pēc saldējuma un atpakaļnākot uzpūta tāda vēja brāzma, ka es nevarēju paspert ne soli uz priekšu. manas fiziskās sagatavotības pārbaude, kuru es neizturēju. saldējuma vafele pēc tam nokarājās kā slapja trauku lupatiņa manās rokās. un tad vēl uz kājas apakšstilba uzlidoja paliels akmens un atstāja lielu, zilu pleķi.
No more memories found.
eič sī - Post a comment
eič sī (hellcat) wrote on January 13th, 2005 at 03:44 pm