mūzika visam piedod dramatismu, noņem austiņas un paliek tik vien aiz loga strādnieku klaudzinošās skaņas un urbjmašīnas troksnis, bet uzliec austiņas un atkal pazūdi paralēlajā realitātē, tās abas ir manas dzīves, tikai tā ar mūziku tāda patiesāka šķiet, jo saskan ar iekšējo pasauli, var arī noņemt masku uz to brīdi un paraudzīties uz īsto seju. protams, tagad, kad es šo visu rakstu, man vecā maska atkal ir virsū, tas nekas, ka skan mūzika, bet nu nevar taču bez maskas citu cilvēku priekšā.
vispār jocīgi, bet tad, kad kaut ko rakstu šeit, patrāpās bieži taisni īstā dziesma, kas sader ar ierakstu, tad nu man grūti aptvert, vai tā ir tāda sakritība, vai arī manas domas galvā rodas no konkrētās dziesmas vai arī es vienkārši pārāk mīlu saskatīt kaut ko tur, kur nekā nav. visdrīzāk jau pēdējais. kad es šito sāku rakstīt, skanēja kravitza the other side, tas nosaukums tāds ļoti atbilstošs šim ierakstam, bet varbūt arī nav. es tikai pati gribu, lai tā būtu.