agrāk pastnieka parādīšanās pie apvāršņa pārvērtās gaidīšanas svētkos, jo mēs ar māsu zinājām, ka mūsu kāpņu telpa būs pēdējā, kurā viņš ieies, tā tas ir bijis vienmēr, un tā ir joprojām, ļoti paredzami.
mēs vienmēr gaidījām kaut kādas vēstules, visbiežāk no nekad neredzētiem vēstuļdraugiem, tāpēc pastnieka parādīšanās bija notikums. mēs varējām sēdēt pie loga un sekot līdzi katrai viņa kustībai no kāpņutelpas uz kāpņu telpu, no mājas uz māju. māsa reiz pat teica, ka pastnieks viņai ir viens no mīļākajiem cilvēkiem, es nevarēju nepiekrist, jo tā taču bija taisnība. vasarās bija reizes, kad mēs pat skrējām it kā uz veikalu, lai viņu sastaptu pa ceļam un pajautātu - andri, vai mums nav vēstules šodien?

šodien dzēru tēju un pamanīju pastnieci, ejot pa to pašu trajektoriju kā vienmēr visi pastnieki ir gājuši. es tik sen nebiju tur sēdējusi un skatījusies. andris vairs nenes vēstules, bet viņas vārdu es nezinu, viņa nezina arī manējo, varbūt nekad mani nav pat redzējusi. viņa tuvojas pēdējai kāpņu telpai, es pieploku logam - divas zilas, lielas aploksnes un viena balta maziņa. viņa aiziet. ķeru atslēgu un skrienu skatīties. pavīd kaut kas balts.
drukāta vēstule. mammai. varbūt rēķins. tagad viņi mums nes tikai rēķinus un bezpersoniskus paziņojumus.
nu ja, es taču nevienam vairs nerakstu.