es tik bieži viņam uzskrienu virsū, īstenam american psycho latviešu gaumē. kaut kā tā sanācis, ka mēs strādājam vienā mājā un izskatās, ka dzīvojam arī ļoti tuvu. no viņa man paliek nelabi, katru reizi ieraugot pārņem kaut kāds pretīgums, jo viņš izskatās pārlieku skaists, sakopts, pārliecināts par sevi. nosauļojies vienmērīgi brūns, jau tik brūns, cik man šķiet, vīrietim neklātos būt, ļoti smalkās uzvalka biksēs, čutj ņi armani, es jau nu nezinu. gan jau vizītkartes viņam arī ir pēc jaunākajām modes tendencēm. bet kopumā viņš ir tāds pārlieku mākslīgs, gluži kā no vaska, ka mani sāk šķebināt šādas robotu invāzijas.
bet visvairāk es viņā neciešu to, kā es izskatos viņam blakus.