Visiem cilvēkiem ir savs maršruts tāpat kā bitēm, kas lido no stropa uz ziedu un atpakaļ, pa ceļam izmetot dažus līkumus. Brīžiem šķiet šausmīgi dīvaini uz ielas redzēt tos pašus cilvēkus, bet ir taču tik daudz to cilvēku, kas pārvietojas pa vienu maršrutu. Jau ir izveidojies paprāvs pulciņš to, kurus uz ielām ievēroju, gan pazīstamos, gan nepazīstamos.

Meitene no manas augstskolas, kura mācījās mana gada citā nodaļā;
kāds izskatīgs pāris - viņš pēc ārzemnieka, viņa pēc skaistas latvietes. varbūt maldos, jo nekad neesmu uztvērusi valodu, kādā viņi sarunājas;
kāds mūstautiešiem zināms filosofs melnā, garā mētelī;
sīciņa skolniecīte nobružātās drēbītēs. kad izvilka no somas cigareti, nemaz tik sīciņa vairs nelikās;
mans politoloģijas kursa pasniedzējs, kura dēļ vairāk kā gadu atpakaļ nedabūju paaugstināto stipendiju;
kāds melnais (āfrikānis, afroamerikānis jeb vienkārši niggers?) ar koši zilu cepuri, kas veido lielisku harmoniju ar viņa tumšo ādas krāsu;
tad vēl savs ducis veču, kas no rītiem vairākās vietās stāv pie miskastmaisu kalniem dažās ielas malās (tos gan nespēju izšķirt, pārāk daudz viņi ir saplūduši viens ar otru);

Bet vēl vairāk tak ir to, kuri pazūd tajā lielajā pūlī, lai gan, iespējams, viņi tieši tāpat kā tie pamanītie, iet garām man bezmaz katru dienu.

Un vēl tos biežāk pamanītos man gribas sveicināt. Nu tāpat man dažkārt gribas sveicināt tos, kuru sejas bieži parādās masu medijos, bet tad attopos, ka viņi mani nemaz nav redzējuši. Vot.

Un šodien pagāju garām savu māju vārtiņiem. Aizdomājos :)