13:20
Dabā daudz kas ir balstīts uz kontrastiem. Melnais un baltais, sliktais un skābais, runa un dzirde, raidītāji un receptori.Droši vien ar to viss kādreiz sākās.Tu vienmēr nāci pie manis, kad tev bija slikti. Nezinu, kā tas notika un kāpēc tas tā notika, bet tik bieži tev kaut kas nebija labi. Veselība, attiecības, atkarība-vienkārši slikti.Sliktumi mainījās, bet tu paliki.
Tu atnāci un sūdzēji bēdas. Visu slikto, kas tev apkārt noticis un bijis. To, ar ko nespēja saprasties tava kristāltīrā iekšējā pasaule. Tā bija pietiekami atšķirīga no reālās,tā bija viena no paralēlajām pasaulēm, kurā tu tik veiksmīgi dzīvoji.
Varbūt tev šķita, ka es esmu bezjūtu radījums vai kas līdzīgs, jo es spēju visu tevis teikto uztvert bez kādām emocijām. Gandrīz. Es ķēru un amortizēju tevis izteikto domu smagumu. Tā nebija diskusija, tas bija monologs, kura rezultāti palika manī. Tu savas sāpes vienmēr dalīji ar mani.
Es biju klausītājs, nevis runātājs. Tādēļ ari mana sāpe nevienu neinteresēja. Es vairs nevarēju brīvi runāt par pārdzīvojumiem,jo biju jau pieradusi..
Tagad es durvis vairs nekad neslēdzu,jo zinu,ka nāksi.
Bet šodien,ja atnāksi,man nāksies tev teikt-
piedod,es nevaru šobrīd.