Hege - Post a comment

Mana vecāmamma bija vistu nogalinātāja, slavena pa visu ielu, kur viņa, vēlāk arī mēs ar mammu dzīvojām. Viņu bieži "izsauca" uz slaktiņu no apkārtējām mājām, jo nevienam īsti nebija ne dūšas, ne tvēriena. Vēl viņai bija nogalināmais duncītis, kas ievīstīts vairākās papīru kārtās, tika paslēpts šķūnī pagalmā. Es zināju par tā eksistenci un īpašos brīžos piezagos, lai to appētītu tuvāk. Un joprojām nespēju saprast, kā viņas metrs-51-trauslais un kaulainais augums ar bendes aukstumu grieza putnu rīkles...

Šodien aizdomājos par to, ka šo tikumu laikam ģenētiski nebūšu mantojusi, jo gandrīz apvēmos, kad tiku pie pusdienu gatavošnas. Mans mēģinājums novērsties no veģetārisma ir piedzīvojis Fiasko!  Un vēlme mazināt DzTO ar gaļas palīdzību ir apstājusies strupceļā.

Mana īpašumā nonāca divi gabaliņi vistas broilera šķiņķīšu, kurus tad man vajadzēja apstrādāt. Sākotnējais plāns bija sagriezt tos vairākos mazos gabaliņos.. nu viss sākās ar to, ka nazis nebija pietiekami ass un nācās beigtā radījuma gaļu tā kā rīvēt pret dēļīti.. viss ieilga..un tamēr atmiņā sāka attaust pirms laika uzzināts fakts, ka cilvēka gaļa principā esot līdzīga tieši vistas gaļai konsistences ziņā; tad es sev sāku atgādināt vecāsmammas slepkavnieces gaitas un ka es taču arī varu, velns ar ārā, sagriezt stulbu vistu, kas izaugusi Igaunijā. Beigās sāku skaļi ar sevi sarunāties un skaidroties. Apetīte jau sen bija pagaisusi. Sāpēja galva. Un arī  rīsi bija gatavi..un nekas negaršoja.