Es neklīrējos, man tiešām ir ļot bail no iršiem. No visa kā cita arīdzen, tāpēc negulēju un negulēju, un negulēju visu nakti.

Bet toties, man ieritinoties kastaņkoka ēnā, visi (kam pienākas) tika pie vēstulēm.

Elektrizētās debesis nokrita uz galvas, kājām , rokām, vēdera. Ļoti mierīgi, tā pa taisno, bez vētras vai aizrautības. Tad nu mēs pašas radījām viesuļus un neprātus lielus. Bija savādi pierast pie trīs, bet atkal pie divi daudz grūtāk. Vajag tam vēl pērkonu miļjonus, triļjonus...