Es neatceros tādu vakaru,kad būtu jutusies slikti šeit- tur kur nolieku galvu uz spilvena, dalu savas asaras, dienas priekus, atrodu svaigas jūras zvaigznes uz palodzes dzimšanas dienā vai arī bērna pinkšķēšanu no rītiem,kad zobi aug.Nevienu mirkli, godigi sakot. Es esmu te,jo tā esmu izvēlējusies un pati dzīvoju to,ko gribu. Ar ķiršu vīnu un lētu alu šķaidam nedēļas nogurumu un savācam spēkus trakai dancošanai. Starp spilveniem un filozofiskām sarunām par diktatūru kā tādu, ļaujam sevi diktēt apstākļiem un savām sajūtām. Starp svecēm, mulsumu un bikliem smaidiem dalam dziesmas elektroniskās ģitāras pakļauti. Te kaut kas ir. Kaut kas dziļāk. Tas nav par to,ka bērnībā neskātījāmies vienas un tās pašas multenes, nedalījām sociālos iespaidus- tas nav par to ne pa visam. Ne nieka. Laiks un diestance izkūst pearl jam dziesmās un kuskus aromātā. Tuvāk, kā nekad iepriekš.Piektdiena,kā piektdiena, nekas īpašs, protams.