| |
[Jul. 21st, 2026|07:51 pm] |
Man ir vienmēr bijis žēl to cilvēku, kuri savas sāpes un traumas slēpj aiz humora. Sevišķi man acīs iekrituši vīrieši pēc 50, kas tā dara, un tas manī izraisa pat zināmu apbrīnu un arī nicinājumu.
Man šķiet, ka es būšu viens no tiem cilvēkiem. |
|
|
| |
[Jul. 21st, 2026|10:49 pm] |
Tas, ko es ne visai labi saprotu...
Es uzskatu, ka nav nozīmes izlikties par kādu citu, par kaut ko labāku nekā esmu patiesībā, būtu forši vnk būt īstai, autentiskai utt. Bet problēma ir tāda, ka autentiskā es ir gļēvule, upura lomā un ar ļoti negatīvu dzīves uztveri. Nav forši būt man, nav forši censties izlikties par kādu labāku un veselāku, jo tā āža kāja tā pat nekur nepazūd, un ar laiku grib tikt pamanīta!
Un vēl es tā aizdomājos... vai daudziem invalīdiem ir tā, kā man? Ka ir sajūta, ka neesi pietiekoši disabled, lai novērtētu pavisman nelielas iespējas piedzīvot, izbaudīt,
vai pieredzēt dzīvi, jo ir sajūta ka vari vairāk, tikai ir grūtāk kā pārējiem, ir pašvērtējuma problēmas un grūti iet un pierādīt sevi?!
Nesen ļoti sasitu kāju un pāris dienas nevarēju paiet, un pasaule beidzot apstājās, ego beidza bļaustīties, un es ļoti izbaudīju pat iespēju aizklibot līdz piemājas veikalam!
Vai var būt tā, ka laimīgāks ir tas, kam ir mazāk iespēju, jo tad viņš novērtē to, kas viņam ir dots?
Ja esi ratiņkrēslā - novērtē, ka vispār kaut kur tiec.
Ja tikai klibo, tad besies, ka tev ir grūti strādāt fizisku darbu, un netaisies priecāties par to, ka vari katru dienu iziet līdz veikalam.
Gan jau es vnk esmu gļēvule, un tā arī visa manu problēmu atslēga... |
|
|