| |
[Jan. 21st, 2026|12:13 am] |
Ja runājam par attiecību veidošanu, tad skaidrs ir tas, ka vienmēr var būt kādas šaubas, vai neērta sajūta par otru, un to sanāk pārrunāt ar draudzenēm. Uzklausīt ko viņas domā, bet neņemt vērā viņu padomus, vai ieteikumus. Ja viņas saka kaut ko no sērijas - pacieties, samierinies, tev taču arī ir trūkumi, tā dzīvē ir, tā pasaule ir iekārtota. Nevajag klausīties citu padomos, bet gan savā intuīcijā un savā būtībā, tā pateiks kā ir. Visi šie attaisnojumi, ko pati sev stāstu vai klausos citos, pārsvarā ir nederīgi.
Ja tas, ka vīrietis pēc šķiršanās dzīvo vienā mājā ar bijušo sievu man šķiet nepareizi, liek justies mazliet jocīgi, neveikli, un ne tā kā es vēlētos justies esot attiecībās, tad tas vienkārši nav priekš manis. Var jau klausīt citu padomiem, ka tas ir normāli mūsu vecumā, katram ir sava bagāža, vai arī - paskaties kādi tev ir trūkumi, bet viņam tikai šis, viss taču ar laiku sakārtosies.
Nē, paldies. Ja man ir sajūta, ka tas nav ok, tātad tas man nav ok. Es nevaru ņemt un pēkšņi mainīt savu personību, savu nervu sistēmu tikai tāpēc, ka tā vajag, un ka tāds tagad ir piedāvājums attiecību laukā. Man ir jāmainās tikai tad, kad pati līdz tam nonākšu, kad būs sajūta, ka mainīties ir labi, veselīgi, noderīgi un es vēlos būt foršāks, pašpietiekamāks, labāks cilvēks. Nevis tad, kad sevis mainīšana ir neatliekams piespiedu uzdevums, lai saglabātu attiecības.
Man šķita, ka es uzvedos kā mazs bērns, nespējot pieņemt tādu situāciju, ka man jānobriest, jāpieaug, jābeidz būt tik nepārliecinātai par sevi. Bet kā ar to, ka es vnk nevēlos būt tādā dinamikā, un tādā situācijā?! Apsveicu visas tās, kuras to izvēlas, un kurām tas ir ok, bet kāds man ar to sakars? Kāds sakars man ar citu sieviešu izvēlēm - ja jau viņas var, tad man arī jāvar?! Tas, ka es kaut ko emocionāli nespēju, vai nevēlos attiecībās nepadara mani par sliktāku. Ja arī pieļauju kļūdu pasakot nē, tā ir mana kļūda, un es par to uzņemos atbildību, un mācos no tā. |
|
|