| |
[31. Jan 2005|12:55] |
Es rožainas magoņu lapas uz savām acīm lieku
Un pilsētā katrs nams kā saule izstaro prieku,
Un pati es esmu laba, un tas, ko daru, ir derīgs,
Uz pašu lielāko laimi man šodien ik mirklis ļauj cerēt:
Ir cilvēki mīļi un laipni, un netrīc par labumu savu.
Zilst debesis zilas, zilas
Kā lūpas pēc skūpsta deg kļavas,
Pat putekļi man ap kājām kā zīda svārki plīvo,
Vējš apskauj kā mīļas rokas,
Ak, kāda gan laime ir dzīvot! |
|
|