Gribēju padalīties iespaidos, kas notika pavisam nesen - šodien.
Tad nu tā, vilciens Rīga - Jelgava. Karsta diena, jo karsta diena, uznāk miegs.. Nu neko, nodomāju, ja nāk miegs, tad jāguļ. Atmostos vienā pieturā, atmostos nākamajā, līdz atmodos trešo reizi, kad atskanēja pamatīgs troksnis pie loga. Es tāds galīgi samiegojies nesaprotu, kas notiek, skatos uz pārējiem pasažieriem, šie arī, ta kā apjukuši. Sāku grozīties, skatos stāv blakus vilcienam, tāds mazs vagoniņš (laikam jau kāds strādnieku). Izrādās, šis ir aizķēris mūsu vilcienu, jeb arī mēs viņu un līdz ar to vilciens negrib kustēt uz priekšu. Biļešu kontrolieres arī ir neizpratnē, pēkšņi atskan vilciena vadītāja balss pa skaļruni, bet viņš runā tik neskaidri, ka neviens no vagonā esošajiem cilvēkiem nesprot, ko īsti viņš tur saka. Pēc brīža vagonā ieskrien cita kontroliere no blakus vagona un apjautājas, vai arī mēs neesam sapratuši , ko mums šis grib mums pateikt. Beigās izrādās, ka vilcienam nevar attaisīt vaļā durvis, nu neko, sēžam kā sēdējuši un gaidam kas notiks tālāk. Visbeidzot durvis, tomēr izdodas atdabūt vaļā un tiek paziņots, ka vilciens tālāk nekursēs. Visi pasažieri steidz kāpt ārā. Izkāpis ārā, sāku domāt, ko nu lai dara, pirmais kas ienāk prātā - jāiet stopēt, jo kā nekā turpat netālu ir šoseja. Satieku pazīstamu meiteni, tad nu dodamies. Skatamies, dažs labs tantuks izrādās tik atjautīgs, ka rāpjas vien pa apakšu vilcienam cauri, lai tikai nebūtu jāiet apkārt. Tikuši garām vilciena sastāvam, sākam brizt cauri pamatīgi aizaugušam laukam(pļavai), ejam,ejam, līdz ieraugam priekšā grāvi, nu diezgan plats, pār pārlekt arī nav iespējams, grozamies apkārt vai nav kāda laipa, kā nu ne, ir arī. Vispirms gan nākas spraukties garām dzeloņdrāšu sētai, bet nu nekas. Esam tikuši pāri grāvim, skatamies jau labs bariņš stopētāju ir uz ceļa, izdomājam, ka vajadzētu taču iet tālāk no citiem, uz Rīgas pusi, lai mēs tiktu pirmie. Satiksme samērā liela pusdienslaikam, taču mašīnas kā nestājas, tā nestājas. Vienīgi apstājas pie tiem stopētājiem, kas ir mums aiz muguras - tātad mūsu cēlais nodoms, tā arī nav izdevies. Nu neko stopējam tālāk, līdz apstājas busiņš, šoferītis neko daudz neprasot, ir ar mieru un varam beidzot braukt. Pabraucam pārsimts metrus uz priekšu, un savācam arī vēl vienu stopētāju. Braucot tālāk varēja novērot, ka ir vēl pārdesmit stopētāju, tad nu šoferītis apžēlojās un paņēma vēl 3 meitenes, kas arī bija braukušas tajā pašā vilcienā.
Tā nu es laimīgi nokļuvu mājās.
Šoferiem ieteiktu būt atsaucīgākiem, jo nevar zināt, vai kādreiz pašiem neatgadās kas līdzīgs, lai gan nevienam neko tādu nenovēlu!