May 28th, 2006

• Otrais piegājiens
• 5/28/06 07:53 am
• Kā tas dzīvē nereti gadās, visneīstākjā laikā atnāk ķibeles. Es biju nolēmis 28.maija rītā doties uz Slovākijas kalniem, lai atpūstos no šīs pasaules. Vilciens 6.15 kā jau parasti vilcieni, kas brauc tālus ceļus. Vakarā visu biju skaisti sakārtojis, somu salicis, maku klāt pie tās un vēl arī lietus jaku. Pulkstens uzlikts uz 4.45. Jā, protams, es dzirdēju zvanu, bet nogulēju. Pamodos 5.35 un kā negurds skrēju uz staciju. Tur kā parasti pa maģāru modei mani sūtīja no viena biļešu lodziņa pie otra, kamēr vilciens protams bija, tu tū, prom. Nekas, ir man biļete un rīt es mēģināšu uz vilcienu 6.15 paspēt. Tā gribas uz kalniem.
• 5 commentsLeave a comment

• Par nāvi (Vecs Teksts)
• 5/28/06 06:18 pm
• Kad pēdējo reizi biju mājās Rīgā, mēs ar manu tēvu kādu vakaru vientuļi sēdējām mūsu Rīgas dzīvoklī pie lielā loga. Bija jau vēls un televizoru skatīties negribējās, bet gulēt iet arī ne. Tā mēs abi sākām runāt par nāvi. Bieži jau mēs tā nedarām, jo tēma jau nav pateicīgākā, bet šoreiz tas iesākās tīri spontāni.
  Es tēvam uzsitu uz pleca un teicu, ka viņš ir jau tīri vecs un drīz jau jātaisās (mēs tā bieži savā starpā mēdzam melni pajokot). Tēvs atbildēja, ka jā, tas laiks neesot aiz kalniem. Viņš mani cieši piekodināja, lai bērēs nebūtu garu runu un gaudulīgu dziesmu, bet valdītu ieturēta jautrība. Runas pie kapa parasti padarot aizgājēju par to, kas viņš nekad nav bijis. Un tur es savam tēvam piekrītu, vajag iztikt bez runām...
  Esmu saņēmis norādījumus kā man rīkoties, ja tā stunda nāks. Bet vienīgi mani pašu sāk tirdīt jautājums, kam lai es dodu instrukcijas par pēdējo gaitu. Jā, protams, varbūt man tas vēl nav tuvs laiks, bet tik un tā jāsāk domāt par dēlu, kam atstāt norādes par savu beigu galu...
• 0 commentsLeave a comment