C'est la vie
Alter Ego
Current Music: Twin Peaks Theme
sveiki!
Manam ietas diezgan ietas labi! var teikt ļoti labi! Vienīgi slims esmu, nu par to gan negribu runāt, bet var iztikt, vēl nobeigšu zpd un tad jau viss bus labi!
Manam ietas diezgan ietas labi! var teikt ļoti labi! Vienīgi slims esmu, nu par to gan negribu runāt, bet var iztikt, vēl nobeigšu zpd un tad jau viss bus labi!
Current Music: Tori Amos - Putting The Damage On
viss ko es jums te izstāstīšu notika tieši gadu atpakaļ...
Sākās ar to, ka cibai man ieteica pievienoties tas labais draugs - Viņa. No sākuma es domāju - jā vai nē, bet beigu beigās izdomāju un piereģistrējos. Kamēr vēl nebiju piešāvies šitai fīčai man viņa teica, ka palīdzes tur uzstādījumus uzlikt. No sākuma viņa teica, lai es iedodu savu paroli, lai viņa tiek manā cibas kontā un visu tur saregulē un lai viss būtu labi. Pats labākais bija tas, ka no sākuma mana parole bija tāds kāds viņai ir vārds – Kristīne. Tad es uz ātro ņēmu un nomainīju, kāpēc tā? Nezinu.... Bet nu tad nākošajā dienā viņa nodeva manā rīcība manu kontu un tad es varēju šeit ciboties tik cik man tīk! Viņa man piekodināja, lai es nomainot paroli, bet nu ziniet es aizmirsu un līdz šai baltdien mana parole ir tā pati vecā, ar kuru viņa ielogojās manā kontā, lai man savestu tur visu kārtībā!
Tad jau man bija pirmais ieraksts veikts šajā žurnālā, kaut arī no sākuma es reti ko ierakstīju, nu tagad arī sanāk reti te kaut ko ierakstīt, arī laiks pietrūkst, vai arī kad ir doma, bet līdz ko piesēžas pie PC, tā doma jau ir pazudusi un neko tā arī neierakstu...
Bet atgriežoties pie sensenā stāsta, pēc pirmā ieraksta veikšanas, man bija interese palasīt viņas dienasgrāmatas ierakstus, viņas žurnāla fons bija tāds rozīgs ar smukām lietotājbildītēm. Sāku lasīt viņas dienasgrāmatu no pirmā ieraksta, no tāda viedokļa bija interesanti uzzināt, ko viņa darīja ap decembri (ap to laiku mēs iepazināmies). Lasīju ierakstu pēc ieraksta, laiks gāja lēni, ārā bija sals un sniga sniegs, neaizmirsīšu to nakti laikam nekad. No sākuma likās, ka viss viņai bijis OK, nu jā bija dažas epizodes, kur viņai bija skumjas, bet es domāju, ka tas ir kā parasti, ir brīži kad ir skumji un ir brīži kad ir lieli prieki! Bet tās skumjas un arī lielas pārdomas, šad tad arī parādījās arī asaras, man lika noprast, ka kaut kas nav labi, tā vienkārši nevarētu būt, nevarētu notikt. Viņai bija raksti, kur viņa sevi nedevējā kā „es”, bet kā „viņa” u.c. No sākuma man likās, ka tas nav par viņu rakstīts, tur bija daudz bēdīgu stāstu, šad tad pavīdēja arī kāds saules stariņš. Man jau liekas, ka tā jau nebija, ka viņa skuma vien.
Līdz beidzot es nonācu pie viena raksta, kurā viņa bija rakstījusi, ka viņa ir pazaudējusi vienu ļoti labu cilvēku, viņš bija aizceļojis mūžīgajā ceļojumā uz debesīm.. šī lieta tika pieminēta vairākos rakstos, viņa dikti skuma pēc viņa, domāju, ka vēl joprojām skumst, žēl, ka tā viss bija noticies, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņai vairs nebija stimuls dzīvot, priecāties un daudz ko citu, arī par savu izlaidumu, ko viņa laikam bija iecerējusi sagaidīt ar šo cilvēku un daudz ko citu.
Pēc šitā visa man ap sirdi kļuva ļoti skumji, kļuva žēl viņas, domāju kāpēc tādam foršam cilvēkam tā neveicās..žēl.
Man bija palicis tik skumji, ka es sāku raudāt.. man bija neizsakāmi žēl, žēl viņas, iespējams bija pie vainas arī tas, ka es viņai biju pieķēries, labāk to būtu definēt tā, ka viņa man bija ļoti labs draugs, manuprāt.. Es izslēdzu datoru, bet nepārstāju raudāt, es nevarēju apstāties.. Es iegāju vannas istabā, aiztaisīju durvis, nosēdos uz grīdas, domāju par nesen izlasīto un raudāju, man viņas bija ļoti žēl un ir žēl.
Pēc tā visa man gribējās, lai viņai atkal būtu labi un viņā atgrieztos dzīvesprieks, jo viņa ir jauks cilvēks, iespējams pats jaukākais kādu esmu saticis un protams vēl arī labs draugs un cilvēks! Viņa man daudz ko deva no morāla aspekta, tāpēc viņai liels PALDIES!
Šeit viņas vairs nav, viņa izdzēsās, nezinu kāpēc, bet .. nezinu.
P.S. rakstot tekstā (ap to laiku mēs iepazināmies) man gribētos, lai mēs tagad nebūtu pazīstami, bet iepazītos atkal no jauna, nu sapņot nav aizliegts un tās labās atmiņas kuras man ir palikušas mūsu draudzības laikā paliks man uz mūžiem, jo atmiņas ir paradīze, no kuras mūs nevar izdzīt!
Sākās ar to, ka cibai man ieteica pievienoties tas labais draugs - Viņa. No sākuma es domāju - jā vai nē, bet beigu beigās izdomāju un piereģistrējos. Kamēr vēl nebiju piešāvies šitai fīčai man viņa teica, ka palīdzes tur uzstādījumus uzlikt. No sākuma viņa teica, lai es iedodu savu paroli, lai viņa tiek manā cibas kontā un visu tur saregulē un lai viss būtu labi. Pats labākais bija tas, ka no sākuma mana parole bija tāds kāds viņai ir vārds – Kristīne. Tad es uz ātro ņēmu un nomainīju, kāpēc tā? Nezinu.... Bet nu tad nākošajā dienā viņa nodeva manā rīcība manu kontu un tad es varēju šeit ciboties tik cik man tīk! Viņa man piekodināja, lai es nomainot paroli, bet nu ziniet es aizmirsu un līdz šai baltdien mana parole ir tā pati vecā, ar kuru viņa ielogojās manā kontā, lai man savestu tur visu kārtībā!
Tad jau man bija pirmais ieraksts veikts šajā žurnālā, kaut arī no sākuma es reti ko ierakstīju, nu tagad arī sanāk reti te kaut ko ierakstīt, arī laiks pietrūkst, vai arī kad ir doma, bet līdz ko piesēžas pie PC, tā doma jau ir pazudusi un neko tā arī neierakstu...
Bet atgriežoties pie sensenā stāsta, pēc pirmā ieraksta veikšanas, man bija interese palasīt viņas dienasgrāmatas ierakstus, viņas žurnāla fons bija tāds rozīgs ar smukām lietotājbildītēm. Sāku lasīt viņas dienasgrāmatu no pirmā ieraksta, no tāda viedokļa bija interesanti uzzināt, ko viņa darīja ap decembri (ap to laiku mēs iepazināmies). Lasīju ierakstu pēc ieraksta, laiks gāja lēni, ārā bija sals un sniga sniegs, neaizmirsīšu to nakti laikam nekad. No sākuma likās, ka viss viņai bijis OK, nu jā bija dažas epizodes, kur viņai bija skumjas, bet es domāju, ka tas ir kā parasti, ir brīži kad ir skumji un ir brīži kad ir lieli prieki! Bet tās skumjas un arī lielas pārdomas, šad tad arī parādījās arī asaras, man lika noprast, ka kaut kas nav labi, tā vienkārši nevarētu būt, nevarētu notikt. Viņai bija raksti, kur viņa sevi nedevējā kā „es”, bet kā „viņa” u.c. No sākuma man likās, ka tas nav par viņu rakstīts, tur bija daudz bēdīgu stāstu, šad tad pavīdēja arī kāds saules stariņš. Man jau liekas, ka tā jau nebija, ka viņa skuma vien.
Līdz beidzot es nonācu pie viena raksta, kurā viņa bija rakstījusi, ka viņa ir pazaudējusi vienu ļoti labu cilvēku, viņš bija aizceļojis mūžīgajā ceļojumā uz debesīm.. šī lieta tika pieminēta vairākos rakstos, viņa dikti skuma pēc viņa, domāju, ka vēl joprojām skumst, žēl, ka tā viss bija noticies, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņai vairs nebija stimuls dzīvot, priecāties un daudz ko citu, arī par savu izlaidumu, ko viņa laikam bija iecerējusi sagaidīt ar šo cilvēku un daudz ko citu.
Pēc šitā visa man ap sirdi kļuva ļoti skumji, kļuva žēl viņas, domāju kāpēc tādam foršam cilvēkam tā neveicās..žēl.
Man bija palicis tik skumji, ka es sāku raudāt.. man bija neizsakāmi žēl, žēl viņas, iespējams bija pie vainas arī tas, ka es viņai biju pieķēries, labāk to būtu definēt tā, ka viņa man bija ļoti labs draugs, manuprāt.. Es izslēdzu datoru, bet nepārstāju raudāt, es nevarēju apstāties.. Es iegāju vannas istabā, aiztaisīju durvis, nosēdos uz grīdas, domāju par nesen izlasīto un raudāju, man viņas bija ļoti žēl un ir žēl.
Pēc tā visa man gribējās, lai viņai atkal būtu labi un viņā atgrieztos dzīvesprieks, jo viņa ir jauks cilvēks, iespējams pats jaukākais kādu esmu saticis un protams vēl arī labs draugs un cilvēks! Viņa man daudz ko deva no morāla aspekta, tāpēc viņai liels PALDIES!
Šeit viņas vairs nav, viņa izdzēsās, nezinu kāpēc, bet .. nezinu.
P.S. rakstot tekstā (ap to laiku mēs iepazināmies) man gribētos, lai mēs tagad nebūtu pazīstami, bet iepazītos atkal no jauna, nu sapņot nav aizliegts un tās labās atmiņas kuras man ir palikušas mūsu draudzības laikā paliks man uz mūžiem, jo atmiņas ir paradīze, no kuras mūs nevar izdzīt!