C'est la vie

Tātad beidzot esmu mājās, vakar atbraucu no Vācijas. Tiešām ļoti patika. Itīpaši mazās pilsētiņas Alpos un paši kalni!
ceļojuma laikā sanāca padzīvot četrās viesnīcās un pārbraucieni no pillsētas uz pilsētu arī bija samēra gari, pats garākais bija 1000 km apmēram vienā dienā, bet ceļi tur ir tiešām bez nevienas bedrītes kā spogulis. Biju uzkāpis vācijas lielākajā kalnā "Zugshpitz" skats bija tiešām smuks! Tad arī pa minheni un berlīni ar sanāca pastaigāt, nu ar Rīgu un pārējām LV pilsētām nu salīdzināt nevar. Biju sāls raktuvēs, beidzot zinu kā notiek tas process, tīri sarežģīts kā viņi to sali dobon gatavu, raktuves atradās 1 km zem zemes kalnos, tad arī ezeri un upes tur ir daudz un pats inetersantākais, ka ūdens tur ir spilgti zaļš, bet auksts gan jo ledājiem kūstot, ieplūst auksts ūdens. Vēl varētu rakstit un rakstīt, bet galveno jau es te izstāstīju, tākā sākšu gatavoties skolai, bet šodien es neaizgāju pakaļ grāmatām uz skolu, jo nolēmu to izdarīt vēlāk!
visu labu! :))

tomēr man pietrūkst viens cilvēks, kaut arī pa visu ceļojum es par viņu iedomājos labi ja divas reizes, nezinu iespējams tā ir maza pretreakcija pret viņu, kā tam cilvēkam pret mani. Ir jau ir tā pieķeršanās tam cilvēkam, bet nu dzīvē ir tā iekārtots, kad kam jānotiekās tam jānotiekās, un domāju ja tā turpināsies, tad vismaz man nebūs jāskumst pēc tā cilvēciņa, vismaz domas par viņu būs prom, kas vispār notika to vēl šo baltdien nesmu sapratis un droši vien nesapratīšu, tas nav lemts, ja nu kādu dienu tas cilvēciņš man to pats pateiks, bet šaubos, jo pat uz sms viņš neatbild, centīšos par to nedomāt....