Liene Džeriņa (Bubis,Dinkijs,Z ilonis), 5. mai 05:52
Komentāri: 1
Atkal... vakars. Viņš skatās televizoru, es niekojos pie interneta. Izdzirdu, ka viņam iezvanās telefons, pēc melodijas noprotu, ka kāds no viņa drauģeļiem. Jā, iziešot ārā papļāpāt. Nodevība pēc pēdējās reizes, kas nebija nemaz tik sen, neļauj viņu palaist. Bet protams, viņš aiziet, atstādams ķīlā maku, auto atslēgas un čipu. Lūdzu, lai atstāj arī telefonu, bet uz to viņš neparakstās. Galvā uzreiz atkal iezogas doma par pazušanu. Tā arī notiek...
Pēc kāda laiciņa saprotu, ka tik ilgi neviens nevar runāties, un nolemju piezvanīt. Viņš paceļ. Esot pilsētā, jāaizved draugi, kuri ir iedzēruši un nevar braukt, tūlīt jau būšot mājās. Nodomāju, labi, gaidu. Bet nekā. Kā nav, tā nav mājās. Zvanu vēl tieši pēc stundas. Atbilde tāda pati. Pēc stundas atkal zvanu, viņs runājot vēl, drīz būšot. Zvanu atkal pēc stundas, nu jau dusmīgākā tonī skan atbilde, ka vēl runāot. Nolemju vairāk nezvanīt. Kavēju laiku kārtējā zolītes partijā. Kad zolīte apnīk, iekš pasmaidi.lv, uzspēlēju duraku. Nu jau pagājušas divas stundas, kā nav ziņas no viņa. Nolemju zvanīt, bet kā vienmēr, tā kā pēc scenārija viņš neceļ. Zvanu desmit reizes pēc kārtas, nekā, klusums otrā galā. Pulkstenis jau trīs naktī. Zvanu neatlaidīgi, līdz viņš paceļ. Esot jakā telefonu atstājis, atrodoties viņš vietējā bāriņā, sagaidīšot kad draugs beigs strādāt, tad būšot mājās. Protams, nodevu kārtīgu sutu, ka vajag paziņot, ka nebūs tik ātri mājās un ka es ļoti uztraucos. Atzinis savu vainu, saka, ka parunāšoties ar mani, kad būs mājās.
Tā nu es gaidu. Spēlēju spēles internetā, lai nebūtu garlaicīgi, jo aizmigt tā pat nav iespējams, jo domas traucas pie viņa. Kad pulkstenis jau tuvojas pieciem no rīta, mēģinu viņu sazvanīt. Pirmais zvans tiek ignorēts. Zvanu atkal, paceļ viens no viņa draugiem, kungs tagad nevarot runāt, jo spēlē biljardu. Ak tā? Izmisīgi lūdzu lai iedod man ar viņu pārmīt dažus vārdus, bet atbilde ir noliedzoša, kad sāku klusēt klausulē, zvans tiek atvienots. Gribēdama panākt kaut vai to, lai zinātu cikos viņš būs mājās un lai atved man kaut ko ieēst, jo ēst gribas nežēlīgi, zvanu vēlreiz. Atkal paceļ kāds no tā idiotiskā „draugu” bara. Palūdzu mierīgā balsī kungu pie telefona, atbilde atkal noliedzoša, viņš spēlē biljardu, cenšos tam idiotam ieskaidrot, ka ar mani kungam vienmēr jāatrodas laikam, kad parunāt, drauģelis atvieno sarunu. MAITA!!! Domāju, trīs lietas labas lietas, zvanīšu vēlreiz. Atkal tas pats, kad palūdzu kungu pie telefona, man tiek atbildēts, ka kungs tēmē, koncentrējas spēlei, uzstāju, lai dod klausuli viņam, un skan atbilde, pēc kuras negribēju vairs neko, pat ēst. „viņš tēmē, kad priekšā ir īsi svārciņi un sarkani zābaciņi, tad ir jātēmē, pazvani kad viņš „beigs”” ... mana sirds sāka pukstēt tik strauji, ka likās, tūlīt apstāsies. Kaklā ieskrēja dīvains kunkulis, kuru knapi noriju, likās ka nosmakšu. Rokas trīcēja kā apšu lapas... nespēju vairs loģiski padomāt, lai gan centos cik spēju saglabāt vēsu prātu. Aizsūtīju draudzenei īsziņu, lai kad pamostās atbrauc man pakaļ. Nolēmu pazust es...
Current Mood: 
cheerful
cheerful