urn:lj:klab.lv:atom1:guardianGuardianGuardianGuardiandankijs@hotmail.comGuardian2005-01-03T22:48:45Z2005-01-03T22:48:45Zurn:lj:klab.lv:atom1:guardian:76192005-01-04T00:47:002005-01-04T00:47:002005-01-03T22:48:45Z2005-01-03T22:48:45ZŠis nu būs pēdējais ieraksts šeit... Bet neesmu es nekur pazudusi... Meklēt mani kā MisKaktuss (dažu apsvērumu dēļ esmu spiesta rīkoties tik briesmīgi.<br />Paldies par sapratni. <br />Ar cieņu: Guardian, jeb ---&gt; MisKaktuss :)urn:lj:klab.lv:atom1:guardian:71172005-01-03T21:29:002005-01-03T21:29:002005-01-03T19:31:18Z2005-01-03T19:31:18Z<p>Sniedziņa nav... Pats Janvāra sākums, bet kur ziema? Tu atkal tīšu prāt mani ķircini... Nu, kad biju no saviem skapja dziļumiem izvilkusi slidu zābaciņus... Tu atbrīvo saulīti un aizdzen ziemu? Vai Tev šķiet taisnīgi tā spēlēties ar maniem sapņiem? Nu, kad mani dūrainīši uzadīti, zeķītes kājās un tveru pēc siltās cepurītes... Tu ļauj saules stariem vaļu un viss kā pavasarī. Tieši mirklī, kad es viskartāk alkstu iekrist baltā kupenā un atstāt tur savu sniega eņģelīti... Tieši tagad, kad viskarstāk vēlos Tvert sniegu saujām... Tieši tagad, kad salabotas manas ragaviņas... Tu sūti Saulīti pār zemes virsu. Kur ir taisnība? Vēl par agru pavasarim... Vēl es neesmu gatava, vēl tikai nedaudz sniega skavās kavēties. Vēl tikai īsu mirklīti... Vai man vairs neatdosi Ziemu? </p>
<p><img src="http://www.photo-mark.com/webpix/ds/NLWy00576-1.jpg"></p>urn:lj:klab.lv:atom1:guardian:62712005-01-01T23:22:002005-01-01T23:22:002005-01-01T21:27:23Z2005-01-01T21:27:23ZDīvaini sācies šis gads... Tik savādi... Biju domājusi to sākt kā jau visus svētkus, tādu jautru un priecīgu sagaidīšanu... Un kur es nonācu... 3:00 no rīta es sēdēju viena savā istabā ar zīmuli un lapu sev priekšā... Es atkal... Pēc ilgiem laikiem... Es atkal zīmēju... Tas ir tas, kas mani aizrauj... Aiznes kaut kur citur, kaut kur tālu prom, no visa... Tā pagāja visa pirmā šī gada diena... Es biju kā citā pasaulē... Tikai es, zīmulis un baltā lapa<br />Tik sen es nebiju zīmējusi... MMM... Bet solos sev šo paradumu neatmest... <br />Labi, pirmais šī gada darbs, kas iesākts tika 3:00 nupat kā tika pabeigts... Ķeršos pie nākamā...Dzejaurn:lj:klab.lv:atom1:guardian:60622004-12-27T14:56:002004-12-27T14:56:002004-12-27T12:55:25Z2004-12-27T12:55:25Z<a href="http://www.labulabaisjv.times.lv/"><font color="#666666">Jautāsiet, kāpēc šeit? Labāk klusēt...</font></a>Mīmsurn:lj:klab.lv:atom1:guardian:55872004-12-27T03:03:002004-12-27T03:03:002004-12-27T01:04:41Z2004-12-27T01:04:41Z<p>Raugoties sejā redzams ir smaids<br>Pavirši skatoties teiksi: tas prieks<br>Neskaties sejā, paraugies acīs<br>Redzēsi acis ko citu Tev teiks</p>
<p>Mīmam uz sejas zīmogs ir uzlikts<br>Smaidīgs, tik laimīgs, bet mūžigi kluss<br>Pavirši raugoties redzams smaids<br>Dziļāk klausoties sadzirdams naids</p>
<p>Mīms bez vārdiem prot pateikt ko jūt<br>Seja tik laimīga, smaidīga škiet<br>Viss kas slēpjas aiz smaidīgās sejas:<br>Asaras sāpes un ciešanu dejas</p>
<p>Garām tam gāja un redzēja smaidām<br>Nenojauta ka tas kādu gaidām<br>Smaidīgā seja izgaisa drīz<br>Mīma seja nu aizsaulē slīgst</p>
<p><img src="http://www.circusmalabaristas.co.uk/Graphics/Living%20Statues/tn_%20mime.jpg"></p>urn:lj:klab.lv:atom1:guardian:52422004-12-24T16:59:002004-12-24T16:59:002004-12-24T15:08:17Z2004-12-24T15:08:17Z<p>KAd biju maziņa meitenīte es ticēju, ka ir kāds liels vīrs sarkanā mētelī ar garu bārdu. Un tas iepriecina bērnus un visus pārējos, kuri viņam tic... Ar laiku mana ticība zuda. To sagrāva pieaugušie, bet nu es atkal ticu... Varbūt viņš nav gluži tik veikls, lai vienā naktī apceļotu visus un iesprauktos visu māju skursteņoas un tad atkal ielēktu kamanās un mēnesnīcas blāvajā gaismā nozustu tālē... Bet viņš ir... Nu es atkal Ticu Ziemassvētku vecītim un ticu viņa labajai un bezgalīgi plašajai sirdij. Un šogad es sapratu vienu. Ikviens no mums var būt šis Vīrs ar garo balto bārdu... Tikai savā sirdī. Mēs varam darīt labu citiem neuzvelkot Sarkano kažoku un mici. Mēs varam iepriecināt būdami tikai mēs paši. </p>
<p>Priecīgus, mīļus un gaišus šos Ziemassvētkus!!!</p>
<p><img src="http://virtual.finland.fi/finfo/images/santaride.jpg"></p>urn:lj:klab.lv:atom1:guardian:50912004-12-22T20:34:002004-12-22T20:34:002004-12-22T18:40:49Z2004-12-22T18:40:49Z<p>Ehh... Nemāku izstāstīt... Bet savāds satraukums ir manī un zinu, ka tas uz labu... Un zinu, ka gan jau viss būs kārtībā. Paldies tev par vakardienu, tā deva man rītdienu!!!</p>urn:lj:klab.lv:atom1:guardian:47722004-12-21T11:36:002004-12-21T11:36:002004-12-21T09:38:33Z2004-12-21T09:38:33ZEs atvēru acis un saule man smaidīja pretī. Nekas nav mainījies. Es vēl aizvien dzīvoju. Lai arī vairs ne pagātnē, nu jau - šodienai. Man ir nedaudz bail. Bail par to, ka nesapratīs, bail par to, ka nesanāks kā gribētos, bet es riskēšu. Vienu reizi mūžā es skatīšos uz priekšu nevis atpakaļ.Laikam gads atkal ir riņķī...urn:lj:klab.lv:atom1:guardian:44522004-12-20T18:04:002004-12-20T18:04:002004-12-20T16:32:53Z2004-12-20T16:32:53Z<p>Atsevišķs posms, kura lappuse tika uzšķirta 2004. gada 9. janvārī, un šī lappuse tika aizvērta 2004. gada 19. decembrī. Tā pati vieta... Tās pašas&nbsp;telpas, viss kā pirms gada, bet... iekšēji pilnīgi savādāk. Šīs manas dzīves daļiņas sākums un beigas... Dīvaini... Viss ir beidzies tur pat un tāpat, kā tas sākās... Nav vairs kā bijis. Tas viss ir pagājis un izzudis. Viss ir mainījies. Vieta nespēj labot notikumu gaitu. Nav iespējams nonākt pagātnē, atrgriežoties tik ļoti šķietami mīļajā un jaukajā vietā. Nu visas sienas ir vēsas... Viss ir aizplūdis kopā ar laiku... Viss ir mainījies... Un viss ir beidzies...</p>
<p><img src="http://www.middlemissart.com/TDance%20of%20a%20broken%20heart.jpg"></p>
<p>Es gribu aizvērt šīs lappuses... Nolikt tās malā lai krājas milzīgās putekļu kārtas uz šīs manas dzīves lappusēm... Un tikai pēc laika notraust putekļus...</p>
<p>Es jūtu, tas ir garām</p>
<p>Šķiru jaunu lappusi savas dzīves grāmatā. Tikai galvenais, ko nedrīkstu aizzmirst. Šoreiz pēdas atstāt ar zīmuli, jo tintes traipus no baltajām lapām iztīrīt NAV iespējams.</p>Ziemīgi, balti un sniegoti...urn:lj:klab.lv:atom1:guardian:42882004-12-16T01:06:002004-12-16T01:06:002004-12-15T23:16:05Z2004-12-15T23:16:05Z<p>Mmmm... Es jūtos... Sen nav sanācis neko teikt... Jā, šodien pārlasīju iepriekš rakstīto.. Laikam jau tam laikam ejot viss aizplūst un mainās... Grūti pat kaut ko pateikt, bet šis ieraksts šeit būs tikai pateicoties kādam trakoti jaukam cilvēciņam, kuram pateicoties, es atcerējos šo savu stūrīti... Savu domu stūrīti... Šobrīd laikam man īsti pat nav ko teikt, vai arī sakāmā ir pārāk daudz, vēl nevaru izprast, bet gan jau... MMM... Ziemassvētku noskaņās vēl tikai vienu frāzīti, kura rakstīta uz kādas jaukas kartiņas: Kaut reizi gadā notici brīnumam mazam un tici tam, ka viss būs pa labam! :)</p>
<p><img height="266" src="http://www.owlpages.com/species/nyctea/scandiaca/pictures/snowy3_df.jpg" width="366"></p>...urn:lj:klab.lv:atom1:guardian:40782004-11-11T22:10:002004-11-11T22:10:002004-11-11T20:11:39Z2004-11-11T20:11:39ZEs mīlu!:(urn:lj:klab.lv:atom1:guardian:36902004-10-18T15:57:002004-10-18T15:57:002004-10-18T12:59:57Z2004-10-18T12:59:57ZMan gribās raudāt un skaļi kliegt!!! <br />Varētu visu dienu sēdēt pie loga, tā arī neko neredzot... Acis pārāk asaru pilnas. Man ir draņķīgi.urn:lj:klab.lv:atom1:guardian:34452004-10-18T01:16:002004-10-18T01:16:002004-10-17T22:17:09Z2004-10-17T22:17:09ZKāpēc mēs esam tik ļoti atkarīgi no lietām, kas mums pieder??? Strādājot prestižāku darbu, dzīvojot labākā mājā un braukājot ar labāku mašīnu mēs kļūstam vērtīgāki par citiem??? Vai lietas mūs padara par vērtībām? Un cik daudz mums ir vajadzīgs, lai mēs justos labāk?urn:lj:klab.lv:atom1:guardian:32422004-10-16T14:04:002004-10-16T14:04:002004-10-16T11:04:43Z2004-10-16T11:04:43Z<p>Es esmu bezspēcīga ietekmēt notikumu gaitu. Šoriez vairs nav manā vārā ko pateikt. Viss iratkarīgs no tava lēmuma. Varbūt man nāksies gaidīt mūžigi, bet es gaidīšu...</p>
<p><a href="http://www.xerraire.com/terragens/gallery1.htm"><font color="#666666">Daba</font></a></p>urn:lj:klab.lv:atom1:guardian:26022004-10-15T16:55:002004-10-15T16:55:002004-10-15T13:55:53Z2004-10-15T13:55:53Z<p>Ma laikam ir sastiepta vai samežģita kāja. Pēdējo nedēļu sāp un nemaz nedomā pāriet... :( </p>
<p>Bet savādāk ar mani viss laikam ir normāli. </p>
<p>Rudens ir labs gadalaiks... Koku krāsainās lapas sakritušas uz asfalta un veido biezu, gandrīz karalisku segu... Tikai kokiem atņemts viņu apģērbs. Žēl viņu. Cik skarbi vējš noplēš pēdējās lapas ... Nu ir skaidri atklājies viss koka skelets. Visa viņa būtība. Savā krāšņumā tas ir tikai īsu mirkli, pirms tas top pavisam kails un niecīgs... Mūsu Lielā Māte Daba spēj visu. Vienā brīdī, tā kokus padara par visu apbrīnas objektiem. Tā saliek visas iespējamās krāsas koku zaros. Bet jau nākamā mirklī tiem viss ir atņemts. Īss ir viņu majestātiskais krāšņums. Bet tomēr IR... </p>Ziemīgi... BET, kas svarīgāk???urn:lj:klab.lv:atom1:guardian:20532004-10-14T21:35:002004-10-14T21:35:002004-10-18T13:01:55Z2004-10-18T13:01:55ZŠodien nu gan ir aukstumiņš... Ui, ui, ui... :) Esmu nonākusi tādās kā krustcelēs. Un nevaru saprast, kas ir svarīgāks... Jūtas vai sajūtas... (paskaidrojums: Jūtas ir daudz spēcīgākas pret vienu, bet sajūtas ir daudz labākas, esot kopā ar otru...) Esmu iedzīta strupceļā... Kā man būt???urn:lj:klab.lv:atom1:guardian:16092004-10-06T22:04:002004-10-06T22:04:002004-10-06T19:05:58Z2004-10-06T19:05:58ZTas, kas tu esi, runā tik skaļi, ka es nedzirdu, ko tu saki.<br />(R.F. Emersons)Ozolzīleurn:lj:klab.lv:atom1:guardian:14362004-10-06T20:53:002004-10-06T20:53:002004-10-06T17:54:47Z2004-10-06T17:54:47ZDzeltena zīle nokrita man pie kājām. Tagad tā dzīvos manā kabatā. Tagad tur būs tās mājas, jo es nozagšu zīli ozolkokam. Tu tikai nedusmo, pats tu man ar viņu meti.Salabotā sirzniņaurn:lj:klab.lv:atom1:guardian:10702004-10-06T19:49:002004-10-06T19:49:002004-10-06T18:55:40Z2004-10-06T18:55:40Z<p>Šodien aiznesu salabot sirsniņu(kuloniņu pie ķēdītes). To man bija uzdaavinaajis mans draugs. Dienu, pirms mēs izšķirāmies, tā pārlūza uz pusēm. Sirsniņa vienkārši ņēma un sadalījās divās daļās. 16. Oktobrī jāiet pakaļ salabotajam kuloniņam. Hā. Tā naivā cerība, ka salabojot sudraba sirsniņu es varēšu salabot to, kas ir pagājis... Ai, muļķe es... Kāpēc'tā cerība mani neatstāj. Kāpēc sirds saka, ka viss vēl nav galā, lai gan prāts grib teikt ko citu.. </p>
<p>Ārā līst lietus ir rudens un es atkal viena sēžu savā istabā. 16. oktobrī došos pēc salabotā kuloniņa.Lai gan tā būs tikai piemiņa, bet vismaz vesela. </p>...urn:lj:klab.lv:atom1:guardian:8112004-10-05T23:24:002004-10-05T23:24:002004-10-05T20:24:46Z2004-10-05T20:24:46ZTik skumji, tik saapiigi, kad kāds aiziet no Tevis. Bija tik daudz lietu, ko vajadzeeja Tev pateikt. pateikt "Paldies" par to, ko man iemācīji. Pateikt cik mīļš Tu man biji. Ir tik smagi atvadīties, bet tas IR jādara, jo liktenim pretī stāties nav iespējams. Tu tagad varbūt noraugies no turienes. Tev ir vieglāk. Es ceru, ka Tev ir vieglāk. Tu man biji ļoti mīļš. Paldies Tev par visu!!! Ar dievu!!!urn:lj:klab.lv:atom1:guardian:6632004-10-04T23:58:002004-10-04T23:58:002004-10-04T21:01:46Z2004-10-04T21:01:46ZSaule apmirdz mūsu rītus<br />Gaismas stariem pārpildītus<br />Cauri tumsai sauli meklē<br />Tie, kam saule elles peklē.