Sniedziņa nav... Pats Janvāra sākums, bet kur ziema? Tu atkal tīšu prāt mani ķircini... Nu, kad biju no saviem skapja dziļumiem izvilkusi slidu zābaciņus... Tu atbrīvo saulīti un aizdzen ziemu? Vai Tev šķiet taisnīgi tā spēlēties ar maniem sapņiem? Nu, kad mani dūrainīši uzadīti, zeķītes kājās un tveru pēc siltās cepurītes... Tu ļauj saules stariem vaļu un viss kā pavasarī. Tieši mirklī, kad es viskartāk alkstu iekrist baltā kupenā un atstāt tur savu sniega eņģelīti... Tieši tagad, kad viskarstāk vēlos Tvert sniegu saujām... Tieši tagad, kad salabotas manas ragaviņas... Tu sūti Saulīti pār zemes virsu. Kur ir taisnība? Vēl par agru pavasarim... Vēl es neesmu gatava, vēl tikai nedaudz sniega skavās kavēties. Vēl tikai īsu mirklīti... Vai man vairs neatdosi Ziemu?