citi

man vajag lauvas masku, jo trūkst drosmes

daži man palikušie draugi man iesaka noskatīties tādu vai citādu seriālu, bet es nesaprotu. pa kuru laiku lai es skatos seriālu, ja man visu laiku ir jāsterso. Kā jūs starp stresiem atrodat laiku, lai paskatītos kādu foršu dokumentālo filmu vai seriālu?

a kā jums šķiet, jūs paši nezinādami piedalaties vairākos okultos rituālos? Vai varbūt tikai vienā (nauda) vai nevienā?

"Lai Dievs tev stāv klāt, tu nabaga cietēj!" radīja tādas pretrunīgas pārdomas. Pirmajā cēlienā es pat nepasmaidīju nevienu reizi stundas 45 minūšu garumā. Nevarjau arī teikt, ka publika daudz smējās (izņemot manu dzīvesbiedri un Artusu Kaimiņu). It kā var saprast, ar kādiem paņēmieniem režisors vēlas mums parādīt, ka cilvēki ir ļauni un stulbi, taču pietrūka, šķiet, enerģētikas – skumji skatīties, ka pat tādi grandi kā Keišs, Skutelis vai Znotiņš kaut ko pasaka vai izdara, un ir tāds "meh, te bija joks domāts, žēl, ka jums tas neizdevās smieklīgi".

Otrais cēliens visu izglāba dažādu iemeslu dēļ. Gan aktierspēle kļuva spēcīgāka, gan spriedze kāpinājās lugā, gan citas – vieglāk pasniedzamas – apakštēmas izlīda priekšplānā. Un vislabākais bija, kad iesprūda durvis tur, kur tam nebija jānotiek, un visi aktieri uz skatuves apsmējās un vairākas minūtes nespēja nomierināties. Broka zviedz, publika to redzot, zviedz, Broka, dzirdot publiku, zviedz vēl trakāk, un tā uz apli.

jums arī šķiet ka visapkārt ir vieni vienīgi skauģi ir svolači un muģilas un ka tas reāli ietekmē jūsu dzīvi?

man birojā ir ziemassvētku sajūta pašai ar sevi

"Viņā izpaudās tā dīvainā parādība, kas raksturo daudzus - kas zina, ja rūpīgāk palūkosimies - visus - nejauši viņa dzīves apstākļi kā attēls un līdzība saskanēja ar viņa instinktu virzienu, ko noteica kūtrums un nošķirtība."
[Fernandu Pesoa, "Nemiera grāmata", 35.lpp.]
Šodien ir manas skaidrības dzimšanas diena - jau divi gadi bez alkohola.
Daudzkārt esmu domājis šeit kaut ko ierakstīt par šo tēmu, izkļūšanu no tumsas un biezokņa pasaules, bet tas izrādās grūtāk, nekā biju domājis.
Nav nekādas lēkāšanas zaļā pļavā un cimboles (arī par cimbolēm raksta Pesoa) strinkšķināšana, un, būtībā, nekad arī nav bijis - kad to savulaik ar piespiedu spēkiem centos iedzīvināt, tās izrādījās ēnas no pasaules, pēc kuras tiecos. Protams, kaut kas sirdssilts un patiess bija arī šajos juceklības un paviršības gadījumos, nomēzt visu pagātni no galda kā šahistam ar sliktu raksturu ir augstprātīgi un tikai pasvītrotu manu nevēlēšanos pieņemt pagātni tādu, kāda tā ir bijusi.
"Dzīve mani vajā kā ēna. Ēnas nav tikai tad, kad viss ir aizēnots. Dzīve mūs nevajā tikai tad, kad mēs tai padodamies." [58.lpp.]
Viss notiek un tas, kas notiek, ir iekšpus visa - ar to man pietiek un draudīgas ir tās minūtes, kurās šķiet, ka nepietiek.
Atsaites ir stingras, kalns ir augsts, paldies jums visiem, kuri to veic ar mani kopā - attālināti, savās domās, nejaušās atskārtās.

gribēju savākties noskrienot savus divus aplīšus ap Niedrāju un ielienot dzestrajā ūdenī. kamēr skrēju vislaik zvanīja Kriš. necēlu, bet drausmīgi sadusmojos. sāku testies, elst caur muti un dabūju dūrēju sānos. rezultātā arī baigi nesanāca savākties.
man vairs nav kapacitātes holdot citiem speisu. es gribu, lai kāds holdo manējo, bļe.

nedēļas hailaiti:
* šķiet, ka par spīti visam, fords būs mūžīgs. tagad viņš veiksmīgi ir pārcietis arī pilnu vēderu ar benzīnu, turklāt 30 km arī tā nobraucot (viņa normālā barība ir dīzelis);
* Alfas DDT - patika ideja, aktieri, teksts (tekstā gan beigās tika lieki un nevajadzīgi iepīta Rusiņa lieta). īsti nepatika E.R. muzons un kā tas izskatījās (gaismas par tumšu, bildes par mazu utt.). pirmizrādē bija tāda knapas pabeigtības sajūta, nelikās vēl īsti iespēlēta;
* fakin Tramps;
* no pasaulē siltākā skatiena līdz trauksmei;
* 6d bijām ciemos pie Jolantas Ķeipenē. izjājām līkumu pa teritoriju. bija jauki, bet kaut kā sanāca, ka pie tējas un kūkām runājām tikai par mūsu kopīgo ex draudzeni aka kaķu kaku īrnieci + pirms tam parunāju pa telefonu ar māti. drausmīgi sagruzījos.
* mātei bruka, būs jātaisa operācija un manas attiecības ar māti ir ļoti dirsā;
* 7d pēc vairāk nekā pusgada pārtraukuma uzkāpu uz sava zirdziņa. uz to stundiņu pār mani lija zeltainas gaismas straumes un ausīs dziedāja angelusi, bet vispār pēdējās dienas man visu laiku gribas raudāt (bet neraudas);
* Krišj. uzstādīja savu instalāciju parkā. beidzot tas būs izdarīts un beidzies un viņš man vairs nepārtraukti nezvanīs;
* ļoti cenšos just savas emocijas, bet tas ir nenormāli nogurdinoši un bieži arī vienkārši mokoši. kur ir mans numbness?
* pasaule kaut kādā ziņā liekas, kā ļoti šūpīgs un staigns purvs. turklāt zem sūnu paklāja visdrīzāk viļņojas alkohols, nevis normāla purva rāva. nesaprotu, kur vispār var spert kaut soli. liekas, ka nekur nav droši. vienīgā cietzeme šajā visā šobrīd šķiet bijušais vīrs aka mana jaunā labākā draudzene. bet izskatās, ka viņam ir sākusies akūta depresijas epizode. dirsā, bļeeeeeeeeee;
+ vēl praktiskās dzīves skrūvspīles

un tumsa.

es sēžu istabā, youtube iet uz mute, es klausos ko lejā tētis runā ar savu draudzeni un domāju kā es bērnībā mēdzu savā istabā televizopram izslēgt skaņu jo tētis lejā skatījās to pašu programmu tik skaļi, ka es varēju dzirdēt augšā un man nemaz nevajadzēja savam teļļukam slēgt skaņu iekšā