: Brandi Carlile - Tragedy
Nevar jau pastāstīt par smaidu..
vai satraukumu norakstīt...vai lapas biezumu un rūtiņu platumu aprakstīt..
par to kā rokraksts virpuļo ap savu asi...un acu zīlītes pielīp kā mazi dadzīši pie katra vārda...par to kā skropstas eleganti klanās...par to...un vēl mazum-mazliet..
var tikai apēst keksu...un rūpīgi izrubināt rozīnes... salikt sev blakus..lai ieņem kādu vien stāvokli vēlas...lai pasēž un atpūšas...un tad...tad kļūst koši zaļas...itkā atdzimstot...itkā pasludinot sevi atkal par vīnogām..ha ha.
kāpēc vasarai vasarā nav karsti...?
lietus visu noskalo...aizskalo smilšu graudiņus no delnām un rūsu no meiteneslūpām...atliek vien just kā cauri pirkstu starpām līst..līst līst. kaut kas tik nepaturami/neieslogāmi tīrs...un tas viss...cauri ādai...cauri chirkainajiem matiem..cauri basajām pēdām...pāri snīpim...pāri cilvēkam.
un kāpēc iekšā viss kļūst tik pilns...ne jau smagi pilns...vai spiedoši pilns...tikai tā...itkā sirds kabatiņa būtu piepildīta ar miljoniem eskimosu bučām.
otrpus ..
otrpus nebija adreses...varbūt šis ir mans mēģinājums pateikt paldies.
es atļaušos nekliegt...lai čuksti..kā mazi soļi lēkā cauri bungādiņām.
Nevar jau pastāstīt par smaidu..
vai satraukumu norakstīt...vai lapas biezumu un rūtiņu platumu aprakstīt..
par to kā rokraksts virpuļo ap savu asi...un acu zīlītes pielīp kā mazi dadzīši pie katra vārda...par to kā skropstas eleganti klanās...par to...un vēl mazum-mazliet..
var tikai apēst keksu...un rūpīgi izrubināt rozīnes... salikt sev blakus..lai ieņem kādu vien stāvokli vēlas...lai pasēž un atpūšas...un tad...tad kļūst koši zaļas...itkā atdzimstot...itkā pasludinot sevi atkal par vīnogām..ha ha.
kāpēc vasarai vasarā nav karsti...?
lietus visu noskalo...aizskalo smilšu graudiņus no delnām un rūsu no meiteneslūpām...atliek vien just kā cauri pirkstu starpām līst..līst līst. kaut kas tik nepaturami/neieslogāmi tīrs...un tas viss...cauri ādai...cauri chirkainajiem matiem..cauri basajām pēdām...pāri snīpim...pāri cilvēkam.
un kāpēc iekšā viss kļūst tik pilns...ne jau smagi pilns...vai spiedoši pilns...tikai tā...itkā sirds kabatiņa būtu piepildīta ar miljoniem eskimosu bučām.
otrpus ..
otrpus nebija adreses...varbūt šis ir mans mēģinājums pateikt paldies.
es atļaušos nekliegt...lai čuksti..kā mazi soļi lēkā cauri bungādiņām.