| 8:43a |
viļņi
ar visai lielu negribību gāju uz Lenija Kravitza koncertu _bij savilkts, apsaldēts kakls tā, ka likās, nazis iedurts vienā pusē zem auss, caur plecu, līdz ribām, bet neko, uzsmērēju karstumsmēru, iecēru ibumetīnu, marmot šalli, kapučjaku un ejam (kā mūmija)_ tobrīd es vēl nenojautu, ka pēc stundām divarpus jau būšu izcepusies savā mūmijas apģērbā, priecīgsitot plaukstas un goroties.
Jā nu gan, iesildītājdīdžejs bij sūds uz koka, kaut kāds radioskonto apmēram, pat nezinu, kas tas bija, bet tad sāka augšā rāpties gaismotāji-industriālie alpīnisti bezmaz, un visai drīz sākās koncerts, jes jes
skatuve bija feini noformēta, smuki tiešām, pats lenijs joprojām nenormālsmuks ar, nu un viss kā jau koncertos, īpaši manu sirdi lauza trompetista solo, tā ka tirpas caur kauliem gāja.
Man ļoti, ļoti patika kopumā, it īpaši pirmā pēdējā dziesma, kas bij kā džeza improvizāciju sets, o!
Visai priecīgi un pacilāti devāmies uz krastmalu nolikt svecītes un satikt draudziņus, Skyforger nokavējām gan krietni, svecīšu bija ļoti daudz, silti, sirsnīgi, tomēr ne tik silti un sirsnīgi šķiet Latvijas svētkus svinēt cerot, tā ka pametu draudziņus uz ceršanas viļņa, un braucām mājās, agri jāceļas zīmēt spārni uz muguras vienai jaunkundzei |