labadiena!
taisos, lai brauktu pie radiņiem uz Ķengaragu, jo man paliek garlaicīgi. vakardien atkal saraudājos. tēvs grib, lai es brauktu pie viņa, bet kā lai es to daru, ja zinu, ka viņa sieva pret mani izjūt naidu. un es parasti nebraucu tur, kur mani negaida.
vēl vakadienas saruna ar Sabīni, kura sastāvēja no NEKĀ un viņas paziņojuma - mums šodien ir 4 mēneši-, pēc kura man gribējās ko pateikt, (sapsihoties, izplūst asariņās un beigu beigās izslēgt datoru), bet es klusēju, tad viņa pēc viena teikuma aizgāja. vareni. nu par ko lai mēs tagad runājam? uz jautājumu - kā tev iet? mana atbilde - normāli. varētu jau sākt stāstīt savu sāpi, bet why? lai viņa mani žēlotu? pfff nevajag!
turpinu taisīties. šo ierakstu rakstu jau 30min, bet ar pārtraukumiem.
man nav ko vilkt!