urn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunuzelts un melniegribēju jaunu/gribēju aunu, gribēju juaņu, Juhanugribēju jaunu/gribēju aunu, gribēju juaņu, Juhanuismellpancakes@gmail.comgribēju jaunu/gribēju aunu, gribēju juaņu, Juhanu2024-02-28T19:55:50Z2024-02-28T19:55:50ZPēc aptaujām - viens no iekārojamākajiem darba devējiemurn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:268412024-02-28T20:37:002024-02-28T20:37:002024-02-28T19:55:50Z2024-02-28T19:55:50ZPēc 4 mēnešiem būs pagājuši 4 gadi, kopš esmu esošajā - pirmajā “nopietnajā” amatā, un 7 gadi kopš strādāju vienā uzņēmumā. Tas liekas absolūti crazy. Pa šo laiku ir lūzis ārkārtīgs lērums ilūziju, un šķiet, ka sāk skaidroties patiesāks attēls. Galvenokārt, man ir ļoti mainījies skatījums uz personām, kas ieņem augstākus amatus. Godīgi sakot, pat nedaudz sažņaudzas rīkle un mazliet uzsitas asins domājot, ka galvenais dzinulis pieteikties savai pozīcijai bija finanisāls izmisums tūliņ, tūliņ mantojama kredīta dēļ, ko citādi apturētu mazvērtības sajūta.<br /><br />No konsultanta kurpēm raugoties, jebkurš augstāka līmeņa speciālists šķlta kā kas nesasniedzams - persona noteikti ir vairāk pieredzējusi, ar daudz vairāk spējām, ir “gudrāka”, lai ko tas arī nozīmētu. Šobrīd mani novērojumi rāda - apkārte ir pilna ar labākajā gadījumā vienaldzību, sliktākā - nekompetenci un uz plikiem principiem balstītu spriedelēšanu. Nezinu, kā ir citur, taču ļoti bieži redzu pieeju darīt lietas ķekša pēc, lai, acīmredzot, būtu ko parādīt savam vadītājam, absolūti nedomājot par gala lietotāju un uzdevumā iesaistītajiem. Bieži vien šis kopums maskējas aiz šķietami harizmātiskiem, taču savā būtībā tukšiem tekstiem vai neproporcionāli augstu pašapziņu, masā izpelnoties pat cieņu vai atzinību. Citkārt šie trūkumi gluži vienkārši ieplūst pārējo masā, kas peld tādā pašā straumē.<br /><br />Skurināties vien gribas atceroties, ka neesmu daudz kam pieteikusies, jo šādu ilūziju priekšā neesmu jutusies cienīga kaut kam. Man vēl ir daudz priekšā, lai pati varētu būt patiešām laimīga ar to, kas esmu izveidojusies, joprojām ir lietas, kuras vēlos attīstīt un kuras vajag attīstīt, taču redzot, ar kādu paceltu asti uz paplātes tiek pasniegts liesmojošs suņa sūds, nav pamata sevi pakļaut tik iznīcinošai apšaubīšanai.<br /><br />Visi tādi nav. Ir kolēģi, kuru rūpīgā, saprātīgā pieeja un spēja cilvēcīgi sazināties atplaucē manī prieku un iedod kādu krāsas līdzdzvaru kopainā. Līdz nākamajam brīdim, kad uzkrīt vilšanās bumba. Vismaz tik daudz esmu sapratusi, ka šeit tiešām nevar neko mainīt, un besīties pat ir pamatoti, bet nogurdinoši arīdzan, ņemot vērā, ka šis stāsts ir tik vecs, kā pati pasaule. Vēl būs vajadzīgs laiks, lai patiesi sadzīvotu ar šo neapmierinātības sajūtu, jo gan jau kādā brīdī to spēšu. Tikai cik daudz?urn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:262312023-08-09T20:45:002023-08-09T20:45:002023-08-09T18:11:20Z2023-08-09T18:11:20ZBūs braukt uz Sviedriju vai nebūs?<br /><br />Esam tikušies ~4? reizes ar suņu aukli, un Jonna turpina riet, lēkt virsū mūsu potenciālajām četrkājainās draudzenes pieskatītājai un viņas sunim. Lidojums ir otrdien 7:00, tāpēc Jonnas nodošanai jānotiek pirmdien. Pēdējās balss ziņas no mūsu suņu uzvedības speciālistes ir bijušas nopietnas - uzsverot, ka ir aktīvi jābloķē Jonna, ir šoreiz jāiet uz rezultātu un jālaiž viņa vismaz 4m pavadā klāt.. Sliktākajā gadījumā esmu nolēmusi, ka sēdēšu mājās ar savu bailīgo suni, kamēr Ottis brauks ar nomātu auto uz Zviedrijas miestu un barčikā dzers mocktail pie iamamiwhoami. Protams, esmu samierinājusies ar šo domu, jo, pirmkārt, pati ierosināju braucienu jau apzinoties, ka Jonna var nebūt gatava tikt svešu cilvēku pieskatīta. Otrkārt - par maz aktīvas rīcības no manis. Bet, protams, turu cerību īkšķus, ka pēdējās dienās mums izdosies iegūt kopīgu valodu. Vismaz tādu, kas nav reaktīva agresija. Vienreiz šāds brīnums vēsturē ir noticis.<br /><br />Varbūt tomēr… 😣“Nekas nav pārlieku svarīgs” - citāts no grāmatas bērniemurn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:260562023-06-25T23:49:002023-06-25T23:49:002023-06-26T06:22:07Z2023-06-26T06:22:07ZEs ilgstoši neko nerakstīju.<br />1) Kauns, man nav nekā sevišķa, ko sacīt. <br />2) Rakstīt-vēlme tikai brīžos, kad pārņem ārkārtīgi spēcīgas un, diemžēl, visbiežāk negatīvā ziņā, emocijas. <br />3) Laiks, jo parasti sanāk izrakstīt garu palagu, kas jau ir darbs, pēc tam skatīties, ko mest nost, attiecīgi veikt stāstījuma pārbūvi, lai izmestie fragmenti neizveido neveiklus un neloģiskus caurumus tekstā un tiripiri.<br />4) 9/10 gadījumu izrunāju smadzenēs sēdošo ar Otti vai citiem mīļajiem, tāpēc nav pat nepieciešamības.<br /><br />Taču esmu šķietami nobriedusi rakstiem arī par lietām, kas nav nozīmīgas, jo ik pa laikam parādās vēlme aprakstīt mierīgas intensitātes domas, trenēties arī rakstīt kodolīgāk. Galvenokārt mans briedums pienācis šī iemesla dēļ - esmu gatava saņemt tieši nekādu atgriezenisko saiti un nerēķinos, ka uzrakstīšu ko jaunu. Ko tur kaunēties par jaunrades trūkumu, ja liela daļa apkārt eksistējošā ir pilnu elementu saplosīšanai drumstalās, kas tiek copy-paste jēdzīgās un nejēdzīgās kombinācijās vai viena principa pārtulkošana, piemērošana citās situācijās. Galu galā, ja ir jebkādā veidā noderīgi, tad ņem par labu un turpini savas gaitas. Arī tad, ja neder.<br /><br />Konteksts noapaļots. <br /><br />Šis ir tik labs atvaļinājums, un tik ļoti žēl, ka tas drīz beigsies. Tik sen nav bijusi ikdiena, kas ir tik lēna, nepiesātināta. Pēc notikumu skaita vai intensitātes gandrīz pat varētu teikt “garlaicīga”, taču garlaicīga tā man nav šķitusi nevienā brīdī.<br /><br />Atceros, ka kaut kad senāk lasīju par visai nodrāztu kontrastu pāri - ASV un Japānu. Ka ASV kultūrā ļoti raksturīgi ir sniegties un triekties pret ļoti piesātinātām emocijām un to dažnedažādajiem atvasinājumiem, bet Japānā uzsvars ir uz piezemētām sajūtām, kas ilgi vēl turpina urgt. Ja vajag Naruto Shippuden salīdzinājumu, kas šķiet nereāli nūģisks, taču lrātu nepamet, galvā stāv photobucket kvalitātes mēne: Deidara, kas šajā kontekstā simbolizē Japān,. saka “Art is a bang, yo” taču “Art is eternal” kladzinošaos Sasori - Japāna.<br /><br />Ja neskaita ārkārtīgi plašo problēmu kopumu, kas šajā valstiņai piemīt, nevaru nepiekrist, ka tas šķiet kā vienīgais labākais veids. Un, ja es gribētu būt mārketinga cilvēks, kuram kārtējo reizi jābāž ilgtspējas tēmas visos caurumos (dažkārt arī tajos, kuros vajag), tad klajā varētu iet ar “Sajūtu ilgtspēja”. Cita griezums, jaukais salīdzinājums, ka pauzes izceļ svarīgāko.<br /><br />Par svarīgo turpmāk. Paldies, dhonass, par iedrošinājumu ļauties dzīves pagarinājumu. Izsvēru, ka brauksim ar Otti uz burtiski zviedru čuhņu, miestu, lai izbijušā rūpnīcā piedzīvotu to (man) enģelisko, iedvesmojošo būtību, kas ir iamamiwhoami. Un man pat nav sajūtas, ka šauju pār strīpai, plānojot braucienu uz ārzemēm lielākoties, lai redzētu tieši viņu. Ottis ir lielākais fans lielākajam mazajam fanam:), jo piekrīt braukt līdzi, šoreiz pat stūrēt pa nezināmiem Zviedrijas ceļiem.<br /><br />Mierīgs, maz-notikumu ritums šķiet tik ļoti piemērots. Par maz tā ir.Evolutionurn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:211022021-11-08T14:14:002021-11-08T14:14:002021-11-08T12:24:45Z2021-11-08T12:24:45ZŠobrīt ar Otti pārskatāmies/skatāmies Digimonu otro sezonu. Aiz slīpsvītras rakstu "skatāmies", jo biju bērns, kurš no LNT un TV3 multeņlaika, 16:00 vai 16:30, konkurējošā piedāvājuma priekšroku deva Pokemoniem.<br /><br />Nejauši šodien atnāca prātā atmiņa, ka esmu mācījusies sākumskolā ar meiteni, kurai bijis īsts uzvārda evolution - no Sunīte uz Volfa.urn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:198522017-03-18T13:31:002017-03-18T13:31:002017-03-18T11:37:29Z2017-03-18T11:37:29ZMan iet labi.<br /><br />Pirms pāris nedēļām stāvēju pie policijas iecirkņa, gaidīju. Telefons laikam bija izlādējies, ja skatiens nebija piekalts tā ekrānam. Diena nebija sevišķi izcila, bet nekas baigi slikts arī nebija. Un tad garām iet viena normāla māmužiņa ar savu suni - superneglītu mopsi. Visneglītāko, kādu jebkad esmu redzējusi. Galvā jau formulēju, "užas, kur var būt tik neg-"<br />un tad tas suns "pasmaidīja" - viņa purniņš sakrunkojās vēl piecsimt kārtās, vēl (ja tas vispār ir iespējams) neglītākā grimasē, bet tas bija TIK superapbrīnojami mīļi! Un viņš iet garām man, veltot man savu labvēlīgo purniņa izteiksmi ar izbāzto mēlīti, tenterē ar savām strupajām kājām. Nevarēju neatsmaidīt pretī, lai gan viņš savu galvu jau bija aizgriezis.<br />Var jau būt, ka tā bija suņa agresijas izpausme, jo nezinkāpēc suņi mani īpaši nemīl.<br />Bet interpretēt kā "mīļi" taču drīkst.urn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:192182016-12-06T22:16:002016-12-06T22:16:002016-12-06T20:21:44Z2016-12-06T20:21:44ZMan uz ceturtdienas ceturto zīmju valodas nodarbību jāmāk pateikt "manam tētim 56 gadi" vai to, ka "mana mīļākā diena sestdiena", bet, nu jā, ~REALITĀTĒ~ viena no tām retajām lietām, ko māku parādīt, ir "grūsna govs".Lielais ķēriensurn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:191962016-11-30T17:39:002016-11-30T17:39:002016-11-30T15:49:15Z2016-11-30T15:49:15ZNekad vairs neslēgšu ričuku pie dzeltenās baznīcas.<br />Viendien pieslēdzu, iegāju, iededzināju svecīti par pēdējiem santīmiem līdz kuram tur datumam, atstājot kādus 20 vai 30 centus un vēl vienu eiriku makā. Gāju atpakaļ. Pie ričuka blakus - lūdzējtantiņa, u,n par cik bija tas īstais garastāvoklis, nodomāju, moš iemest tos centiņus, blakus tomēr pastāvējusi, netieši kaut kā pieskatījusi. Un tad tā lūdzējtantiņa sāk, "oo, kakoj krutoj velosiped vam! Eta firma napisana, da?" Es saku, ka tā nav firma napisana, ka tā ir vienkārši uzlīmīte, firma citur uzrakstīta. "Nu kruta, malaģec, ģevočka, što takuju dastaļi!" un plati smaida. Pirms tam maks bijis jau iespiests rokās, bet pēkšņi tā neērti, nepatīkami, domāju par tiem centiem un skatos uz to seju, kas pēta manu <i>krutoj velosiped</i>, kuru pati neesmu dabūjusi, bet kuru tētis, kurš pašlaik arī tukšā, nopircis, lai es nenosistos uz sava dranduļeta un varētu braukt. Ātri iemetu centus, skābi pasmaidīju, pēc iespējas ātrāk atķēdēju riteni no saslēgas, kas arī nav mana, lai tikai kāpjot virsū, lai mītos nafig prom, ar acs kaktiņu pamanītu, kā tantuks blenž uz savu nevērtīgo divdesmit centu monētu plastmasas krūzītē.urn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:187322016-11-30T17:25:002016-11-30T17:25:002016-11-30T15:34:09Z2016-11-30T15:34:09ZEs saprotu, ka par vecajiem nevajadzētu smieties, bet <i>Sīrupiņ, gribu uzsākt sarunu, bet nezinu, ko teikt</i> 90 gadnieka edišn veselības centra style:<br /><br />"Labdien. Tādsuntāds zvana. Nu, man ir tāda lieta, ka es pierakstījos pie dr. [nepareizi nosaukts uzvārds], un viņš man izrakstīja zāles. Jautāju, kad nākt vēl. Dakteris teica, ja jums pēc zāļu lietošanas nekā vairs nav, varat nenākt. Bet, ja vēl kaut kas ir, tad decembra sākumā. Un es pierakstījos decembra sākumā. Bet man vairs nekā nav. Nu, un ko man tagad darīt? Es nezinu, ko teikt dakterim, kad es atnākšu, ja man nekā vairs nav. Ko jūs iesakāt, lai saku? Es biju pierakstījies katram gadījumam uz to decembra sākumu. Bet man ir 90 gadi, kaut kā negribas iet."<br />-"Jūs atrakstīt?"<br />"Nē, nē, zināt, ko tam dakterim pateikt, kad atnāku."urn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:185282016-11-27T13:05:002016-11-27T13:05:002016-11-27T11:22:44Z2016-11-27T11:22:44ZManai vecmāmiņa vienmēr pašziedojas kaut kādā mērā. Viņa ir pārdevusi savu četristabu dzīvokli Krievijā, lai dzīvotu vienistabas dzīvoklī Latvijā, kur ateja ir kāpņu telpā, ārdurvis bez slēdzenes un mazi spaisika kurītāji - bez bremzēm. Nekad sev nepērk jaunas drēbes, visu laiku lūdzas, brauc uz Zvejniekciemu karot ar kurmjiem, vāra jocīgus ievārījumus, kurus neviens īsti negrib. Un neviens, protams, to viņai neliek. <br />Ir daudzi aspekti, kurus es no viņas personības nesaprotu un arī nesapratīšu, ir daudzas lietas, kuras, manuprāt, ir bez jēgas, bet es šodien mazliet apcerēju viņu un Zvejniekciemu.<br />Zvejniekciemā ir ļoti smilšaina zeme, par cik pleķītis atrodas tuvu jūrai, un tur vienmēr slapstās garām krāšņu zagļi. Nezāles vienmēr aug griezdamās, kamēr zāles nogriežas pašas. Un tā ir ar to tomātu stādīšanu. Sapirka 120 tomātu stādus, visi nosala. Sastādīja kartupeļus, bet es svaigi no veikala atnākusi ar to maisiņu. Jebkas, kas tiek iesēts, nonīkst. Un, ja kas izaug, saknes apgrauž zemes vēži, stādiņus traumē kurmju kolonijas. Viņa gan cīnās ar tiem vēžiem, stādot augus pārgrieztās plastmasas pudelēs, lai vēži netiek pie saknēm, un kaut kas jau beigās izaug. Pūles, ko babiņa ieliek tajos kartupeļos vai sīpolos, ir neproporcionālas tam, ko viņa saņem pretī. Un viss tikai, lai mazbērniņiem būtu, ko paēst. Bet viņa neapstājas, kad viņai saka, lai nepūlas. Jo viņa grib panākt to labāko no tās nelaimīgās zemītes, kas mums pieder.<br />Vēl mana draudzene visu laiku cenšas kopt savu attiecību dārziņu un bieži izsakās, ka centīsies visu salabot, centīsies labāk, ka viņa saprot, ka nav ideāla, bet, ka viņai ir grūti, jo pretī bieži vien neko nesaņem, bet pa virsu visu vēl sačakarē. Kopsaucēja kā nav tā nav, atbilžu arī nav, vai tāpēc, ka abi visai noslēgti vai kā.<br />Bet tas, ko es redzu, klausoties tajā, ir tikai tā smilšainā zeme Zvejniekciemā, zemes vēžu radziņi un vecmāmiņas sakumpusī mugura.urn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:182372016-09-28T11:06:002016-09-28T11:06:002016-09-28T14:07:13Z2016-09-28T14:07:13ZAizvakar, braucot uz mājām garām Dailes teātrim, kaut kā atcerējos vienu pavasara, laikam maija, dienu. Bija silts, gaidīju vienu paziņu, garām brauca draudzene un piestāja. Runājam par šo un to, skatījāmies viņas skolai veidoto zīnu, un pa vidu viņa iekļāva rindiņu, "Skatos tāda priecīga esi, tas labi! Tikai žēl, ka vēlāk tev sāpēs."<br />Ir pagājis tikai bez pāris dienām pusgads. Es vakar, un ne tikai vakar, ik pa brīdim modos naktī augšā, par ko īpaši nebēdāju. Biju pat mazlietiņ priecīga, jo varēju apzināti apķert rokas ap sava mīļā ķermeni, sajust ilgāk viņa tuvumu, siltumu, nav būtiski, ka tikai nieka piecas vai cikturtāsminūtesvajaglaiatkaliemigtu ilgāk. Un man tas liekas tik ārprātīgi - priecāties par to, ka nevar aizmigt. Vai priecāties par to, ka jābrauc pēc skolas garāks gabals, lai sanāktu nomest līkumu gar viņa mājām, lai redzētu viņu uz lieku brīdi. Sajustu viņu vēl. Un tā ar vēl šo un to.<br />Nu, lūk, un ko tad es īsti gribu teikt --- meliem īsas kājas. Man ir draudzene/pirmās klases frikadele. Un es arī diži nejustos kā mele mele kartupele, sakot, ka esmu sasodīti laimīgs cilvēks.urn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:179182016-09-08T20:52:002016-09-08T20:52:002016-09-08T18:53:12Z2016-09-08T18:53:12ZJocīgi. Nesen beidzu skolu, un tagad esmu citā skolā. Pēc gada un trīs mēnešiem. Pirms diviem gadiem dāvināju aploksni ar teātra biļetēm uz "Ilgu tramvajs", smejoties, ka tā būs izrāde, kurā braukāsies tramvajs ar daudzām manām mammām. Un pirms gada mēģināju nejust sāpes, kad ir iestājušās redzot, ka visi ir kaut kur tikuši dzīvē tālāk, bet es - atpakaļ.<br />Dažkārt, ejot pa ielu, es redzu to vienu tipāžu - bāla āda, īsi mati, blondas šķipsnas, lokācija ir kaut kur pie bijušās Sporta pils, un mana sirds salēcas - vai nu tā ir skolas psiholoģe, kura maijā mani atrada raudam pie šīs ēkas, jo es nesapratu, kā es tur nokļuvu, un divas stundas nonstopā norunāju, visu šo laiku raudot, beigās patiesi domājot, ka pagājusi tikai pusstunda. Vai nu tā ir viņa? Un tai brīdī man gribas bēgt, man gribas iegrimt zemē un pazaudēt atmiņu, jo, galu galā, ignorance is a bliss, un tik ļoti gribas pienākt klāt un pamāt, pateikties šim skolas darbiniekam, par kuru draudzīgi kursā esam iesmējuši, un kurš uzradies manā dzīvē ir tik sāpīgā, haotiskā, pretīgā brīdī, no sirds centies palīdzēt. Bet tā nekad nav viņa. Un tad nu es nodomāju, ka vajag kādu rītu iebraukt rožos un atnest kūku, lai kaut mazlietiņ izrādītu to pateicību, ko jūtu pret viņu, pret pārējiem cilvēkiem, kas ir bijuši līdzi maniem murgiem. Un man ir kauns. Man ir pretīgi par sevi, es ienīstu sevi pirms tā vairāk kā gada, es gribu uzlaist TO Lindu gaisā nafig un viss, gribu atrast tās šūnas savās un citu smadzenēs, kurās glabājas informāciju par mani tagad un nahren izgriezt tās ārā, šķaidīt ar cirvi un apliet ar benzīnu utt.<br />Jo reizē dažkārt man ir sajūta, ka es no šiem murgiem, šiem riebīgajiem, nešķīstajiem psihozes murgiem netikšu ārā. Viss jau ir garām, bet tās izkropļotās domas, notikumi, uztvere, smadzeņu procesi, viss pretīgais dažkārt iet līdzi, un es nespēju aizmirst to, kas manī ir noticis un ko no tā ir redzējuši citi. Kam esmu pakļāvusi citus. Ko esmu parādījusi citiem. Ne tikai skolas personālam. Arī kursabiedriem, draugiem, tuviniekiem. Un, lai ko es darītu, lai KĀ es atdarītu, lai kā es kādreiz varētu šiem cilvēkiem sniegt palīdzību kādā dzīves situācijā vai vienalgavienalgaVIENALGA ko, viņi būs bijuši aptraipīti ar to, kas ir nācis no manis ārā uz āru. <br />Nedomāt par to, nejust, dzīvot tālāk un iet uz priekšu. Un nekad... nebūt spējīgai to jelkad nomazgāt. Lai kā es gribētu justies par to citādāk. Nekas, kas esmu tagad, neatņems to, cik pretīga, cik neizsakāms morāls kroplis esmu bijusi toreiz.#justgirlythingsurn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:172992016-08-23T17:53:002016-08-23T17:53:002016-10-22T22:30:02Z2016-10-22T22:30:02ZNebraucu uz draudzenes atvadu ballīti, jo tīru istabu no blusām. <br />Visu dienu gribas raudāt, jo mistiski melnie.<br />Uzdirsu Margaritai, jo esmu likumu cirvis.<br />Viss slikti.urn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:169652016-08-07T23:39:002016-08-07T23:39:002016-10-22T22:21:20Z2016-10-22T22:21:20ZBail kaut ko sapist. Ja nu es visu sačakarēju. Ko tad.urn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:168462016-08-07T22:41:002016-08-07T22:41:002016-10-22T22:22:05Z2016-10-22T22:22:05ZPie manis nāca parunāt, parunājām. Pēc parunāšanas Margarita teica, ka nāca mani mazliet iepriecināt, bet, ka laikam nesanāca, tāpēc ieteica kādas komēdijas nosaukumu. Es laikam esmu pārāk liela daunere, nemaz to arī neapzinoties? Nav jau tā, ka es būtu gribējusi kādam sačakarēt garastāvokli tāpēc, ka man pašai kaut kas ar to nav kārtībā. <br />Kā toreiz ar O., kad man bija tas debilais iestājeksāmens. Kad viņš visu laiku centās mani apliftot, un es to ļoti, ļoti jutu, bet biju tik sagruzījusies, ka nespēju pienācīgi atbildēt ar daudz maz normālāku attieksmi. Jo iekāpusi gruzī, redz. Un beigās sadauneroju arī viņu.<br /><br />Jūtos kā miskaste. Vai kaut kas pelējošs. Pelējums var nodoties tālāk.urn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:163932016-08-07T00:19:002016-08-07T00:19:002016-08-06T21:20:16Z2016-08-06T21:20:16ZSestais augusts.<br />Par vienu mammu uz pasaules mazāk.am I too soft?urn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:163062016-08-01T15:10:002016-08-01T15:10:002016-08-01T12:47:49Z2016-08-01T12:47:49ZKur ir tā robeža starp būšanu mīkstai un mīcāmai pēc citu patikas un cilvēku, kurš cenšas izpalīdzēt pēc labākās sirdsapziņas.<br /><br />Ne jau tas, ka man tik traki kaut ko izmaina dzīvē tas, ka mani pārlika maiņā no 9.00 līdz 15.00 uz 12.00 līdz 19.00 citā dienā (lai gan jāatzīst - no dienas nepaliek īsti nekas). Bet tas, ko tas pasaka par mani.<br /><br />Vienai beibei jāiet mājās ātrāk, domā, kuru lai tur ilgāk, dzirdu, kā viena saka, "Pajautā mazajai Lindai, ar viņu jau viegli sarunāt!" Vai arī viena draudzene, kura jau nezincik mēnešus neatdod parādu. Es saprotu, ka viņai ir iemesli, un ka galu galā viņa to naudu atdos, bet...<br /><br />Man jau patīk līdzēt. Bet ne šodien.urn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:159022016-06-29T02:11:002016-06-29T02:11:002016-06-28T23:13:13Z2016-06-28T23:13:13ZEs neatceros, kad pēdējo reizi raudāju laimes asaras, bet šo reizi.. es gribu atcerēties vienmēr.urn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:157602016-05-27T22:56:002016-05-27T22:56:002016-05-27T19:57:12Z2016-05-27T19:57:12ZBļe, gribēju pieskrūvēt septumam bumbiņu ciešāk, atskrūvēju vaļā.<br />Mēģināju ieskrūvēt atpakaļ.<br /><br />Ielidoja čībā.<br /><br />Ardievu, septuma bumbiņa, you will be missed.urn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:154682016-05-25T20:42:002016-05-25T20:42:002016-05-25T17:43:23Z2016-05-25T17:43:23ZUn pēkšņi viena lieta kļūst apmēram tik slikta, kā sliktā japāņu televīzijas drāmā?urn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:151082016-05-03T16:15:002016-05-03T16:15:002016-05-03T13:24:57Z2016-05-03T13:24:57ZNu ko, draugi, radi, paziņas, esmu oficiāli tikusi pie pīrsingiem, par kuriem nedrīkst stāstīt ne mammai, ne tētim, ne vecmāmiņai. 8-) Domāju, ka kvalificējos kā "alternatīva čikse".urn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:148892016-05-03T00:13:002016-05-03T00:13:002016-05-02T21:19:38Z2016-05-02T21:19:38ZNu laikam jau kaut ko daru pareizi kā pacientu reģistratore, ja jau viens opis uz darbu atnes konfektes ar melnā balzama krēmu, prasot "māsiņu Lindu".<br /><br />Brīvdienas pavadīju novārtoties gultā apskāvienos, diezgan lieliski. Rīt eju sevi durstīt. Tā kā par iepriekšējo mēnesi saņēmu 40 eiro vien - paņēmu smsku šim pasākumam. Dziļi sevī es tomēr esmu astoņpadsmitgadnieks.<br /><br /><br />Ā, un, kāpjot ārā no Otto mašīnas uzskrēju virsū Alisei, kura reāli dzīvo kaimiņos. Jautāju, kā iet, šī teica, ka uznākusi depresija par visu ko. Bet ir labi, ka ir cilvēki, kuri dzīvi uztver tik viegli. Viegli, ko?<br />"Tas tev bija kompliments."<br /><br />Nezināju, ka izskatos vai arī vispārībā esmu tāda būtne, kas lietas uztver viegli.nonstopsurn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:142342016-04-07T00:16:002016-04-07T00:16:002016-04-06T21:28:25Z2016-04-06T21:28:25ZDažkārt es tik ļoti brīnos par māksliniekiem, kuriem ir kaut kādi mega koncepti viņu darbiem. Vai jebkas, kas kalpo kā pamats darbam. Acīmredzot, ir bijušas kādas lietas, kas nedod viņiem miera, baksta prātu, kaut kas no tā visa ir attīstījies.<br />Ja man tagad būtu kaut kas jārada, tas būtu pelēks, kantains audekls. Varbūt ar datora ekrānu kreisajā augšējā stūrī, no kura nāktu maza gaismas migliņa. Varbūt tajā kompī būtu atvērta kāda receptes.lv lapa vai kas tamlīdzīgs. Vai kāds foruma pavediens, kurā nebūtu nevienas atbildes. Un viss. Un tam visam nebūtu nekādas dižās domas, tā būtu tikai plikā ikdiena, tas būtu šis mega koncepts, jo tas ir viss, ko es redzu sev apkārt. Jo iekšā nekā nav, tikai pelēks. Bet es kaut kā sāku kļūt mierā ar to.cik viss būtu vienkāršiurn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:138862016-04-07T00:09:002016-04-07T00:09:002016-04-06T21:14:21Z2016-04-06T21:14:21ZJo dienas, jo trulāka. Uzasini <br />mani.urn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:137862016-04-06T23:53:002016-04-06T23:53:002016-10-22T22:29:32Z2016-10-22T22:29:32ZGribētos atkal iemīlēties, un nenest to ilgus gadus audzētās ilgas, kas noteikti vainagosies ar sāpēm, līdzi. Sākt visu no sākuma. Daudz sarakstos ar O., nav pat ne mazākās nojausmas kāpēc, bet jocīgā veidā jūtos tā, it kā man ar viņu būtu jārunā, jāturpina kontaktēties un jāiniciē jaunas tikšanās. Pēc viņa mūzikas noklausīšanās aiziet tas Jāņa scenārijs - ja cilvēks veido ko tik skaistu, tad tur iekšā arī jābūt kam skaistam. Šajā gadījumā - nedaudz skumjam, izolētam, sapņainam.<br />Varbūt mani iespaidoja teksts, ka viņš nākamreiz runās garlaicīgi "manis pašas labā" un K. komentāra, ka viņai žēl, ka cilvēkam ir tik zems pašvērtējums. Vai nu tas kaut kāds supervaroņa wannabe sindroms vai iegriba būt labākai, nekā esmu, bet šādā brīdī man gribētos šādam cilvēkam ar savu draudzību kaut kādā veidā parādīt citu viņa šķautni, atvērt kaut ko iekšpusē. Cik ideālistiski. Nekas nav mainījies. Un stulbi, jo tas ir pašsaprotami, ka neko tādu nespēju.<br /><br />Tik sen neesmu neko radījusi. Gleznojusi, zīmējusi. Tā nu ir, kamēr man nesit ar koku, es neko pati no sevis neradu. Tas nav noslēpums. Smieklīgi, ka ar skolas beigšanos esmu tapusi par to Kristīni, par kuru es ņirgājos. Daru tāpat. Atnāku, ieslēdzu kompi. Sēžu mājās. Saņemot ziņu no kāda vīriešu pārstāvja (izņemot indiešus) baigi sajūsminos, tikai reizē nelakoju kāju nagus kā viņa. Es neesmu labāka.<br /><br />Gribas būt tievākai, neesmu neko īsti sākusi, bet jau kaut kādā veidā jūtos padevusies. Sajūta, ka nebūs. Nu, tad lai arī nav. Kad būšu pālī, noteikti raudāšu par to, ka esmu resna.<br /><br />Forši būtu, ja kaut ko arī lasītu. Ha-ha. Daudz kas būtu forši, ja būtu.<br /><br />E. piezvanīja salietojusies, kaut ko neskaidri runādama. Teica, ka varētu beidzot pārdozēt un nomirt. Atceros to reizi, kad gribējās viņu izgrūst no loga. Nezināju, ko viņai atbildēt. Teikt "nē" būtu teikt liekulīgi - cik ļoti man šis cilvēks patiesi rūp, cik ļoti es ar viņu patiesi kontaktējos vai uzklausu, lai es būtu kaut cik no svara viņa dzīvē vai viņš - manā? Sacīt "jā"? Vai esmu kāds dievs, lai apstiprinātu to, ko cilvēki paši vēlas iesākt ar savu dzīvi? Vienu brīdi jau gribēju rakstīt, ka tā ir atbilde, kuru varbūt nožēlotu tālākajā nākotnē. Kas ir ļoti patmīlīgi. Atturēt cilvēku no pašnāvības tikai savas sirdsapziņas tīrībai. Tā ir otra cilvēka jūtu neapsvēršana. Tas ir <i>selfish</i>. Jo es redzu, cik ļoti viņai sāp dzīvot un cik ilgi nekas nav mainījies, tikai bedre pēc bedres.<br /><br />Kaut ko alkstu, nezinu - ko. Pat ne alkstu. Kaut ko gaidu.urn:lj:klab.lv:atom1:gribejuaunu:133162016-03-31T21:39:002016-03-31T21:39:002016-04-06T21:27:33Z2016-04-06T21:27:33ZPar attiecībām un puišiem: manas mammas zelta padomi.<br /><br />"Tev, Linda, jābeidz iedzert puiši klātbūtnē, tas tevi diskreditē."<br />"Kādu reizi tu aiziesi ar puisi uz kafejnīcu un pasūtīsi alu, un tad viņš redzēs, kas tu esi patiesībā, jo kafejnīca būs bijis tikai tests."<br />"Dzeršana, pīpēšana, kafejnīcas... Turpini vien šādā garā, un vienīgais ar ko tu varēsi būt kopā būs <i>tāds pats plēģurs</i>."