| 8:27p |
Valts Ernštreits: Bez dzīvošanas atļaujas
Un tad pienāk brīdis, pēc kura nav, ko sacīt.
Un debesis klusē kā nobijies vakars uz sliedēm. Tik
gaišs bija sniegs, pa kuru mēs nācām šurp, un tik
netīrs tagad, kad mums jādodas projām.
Un tas viss, kas šeit bijis - nekad tas nav bijis
mūs. Tā kā Baltijas dzelzceļš, tas bija un paliks
zem kājām. Kādreiz šosejas malā izdzersim pudeli
šņabja, un tad atkal būs labi. Man pietiek,
ka zinu - tu esi.
Un mēs aizejam atkal svešu pilsētu aukstajās rokās.
Tās mūs glāsta un saka: pacieties tikai šo ziemu.
Notiek lielais brīnums - mēs pārejam pāri sāpēm.
Tikai - kam gan to vajag. Mazi brīnumi nemēdz
notikt.
Gadam tuvojas beigas. Un nākamais arī nav labāks.
Varbūt jāpaiet brīdim, lai atkal mēs sāktu runāt. Lai
snieg sniegs. Aukstās pilsētās vienkāršāk dzīvot.
Tikai - kas gan to saprot. Esmu noguris. Mīlu.
Beigas. |