| 9:40p |
zini ko - un tu vēl runā par pašlepnumu????
tu neko par to nezini, neko, saproti, tu nezinu kāds man ir pašlepnums un cik ļoti tas mani ir sagrāvis un vēl jovairāk grauj vēl joprojām!
kā tu vari zināt kko par pašlepnumu??? kā tu atkal vari būt kopā ar viņu, tu taču pats ar viņu izšķīries! tieši tu!
un kā tu man pēc tam visu laiku meloji, ka viņa tev nekad nav patikusi, bet kad sāki kko runāt par jūtām es jautāju - bet tagad kad izšķīries patīk, vai ne? tu tikai atbildēji - nē, un es ar cerību piebildu - man tā ir bijis.
tas bija gadījums par tevi!
kāpēc tu vismaz nevari teikt taisnību???!!!!
cik reižu esmu tevis dēļ lūzusi un kritusi, citreiz redzamāk, citreiz neredzami, bet kā redzi, es māku arī piecelties. lai gan tieši es gribēju no tevis šķirties, jā varbūt tu man patīc vēl tagad, vispār nē nepatīc gan!, pašlepnums neļāva man ne ar mazāko vārdiņu skart šo nezināmo vielu, ko iespējams var saukt par vēljoprojām esošu mīlestību, nē es tevi nemīlu!!!
neliec man raudāt! jo man nav par tevi j''araud es tevi nemīlu!
bet kā tu tā vari melot, sākot jau ar to ka es esmu tev labs draugs??? kā??? tu domā es neko neredzu????????
tas sāp visvairāk! nezinu, kā dēl tagad vēl varētu saposties, kam vēl pazvanīt un mīļi parun\aties, bet mans pašlepnums nekadnekadnekad neļaus man izteikt savas jūtas. nekad. tā jau ir bijis, un es turos no visa spēka, piemēram, neiedomājami liela vēlme bija pagājušo 5dien, bet es turējos no visa spēka, un neteicu neko, nerakstīju, klusēju.
kā vienmēr- kārtējā mana maska- vienmēr tak esmu laimīga;)
un cik masku ir tev???
kāpēc tu tā bēdz no patiesības?????
un kā man tevi aizmirst!
lūdzu, Dievs, ja tu esi, tu taču nedrīksti ļaut tā ciest.! |
| 10:00p |
es neraudu. man vienkārši asaro acis. jau otro vakaru pēc kārtas. black lines time?
es pazīstu tik daudzus cilvēkus, kas visticamāk jūt to pašu ko es un cieš tāpat - ja tā, tad pasaule ir bezgala nelaimīga.
arī viņi klusē. bet varbūt, ka tā ir labāk - galu galā viņi redz citus, kas ir lamīgāki un tas viņiem dod vismaz nelielu mierinājumu vai laimes sajūtu.
varbūt.
nezinu, nezkapēc nevienam no šiem daudzajiem nav draosmes atzīties, arī pašlepnums???
viņi taču paši sev bojā dzīvi?
bet varbūt ka viņi tāpat kā es nolēmuši klusēt, dom'jot ka tā būs labāk, bet nav!
es tosaprotu, bet vēl lielākas bailes kā no šīm ciešanām man ie no atzīšanās, no atraidījuma, no kārtējiem meliem un dažādām varbūtībām
teoriju saprotu, bet nespēju pielietot praksē. |