| 12:57 am |
cilvēkiem patīk, ja viņus uzklausa.
Nezinu. Tā jocīgi, jo uz pasaules eksistē vairākas pasaules.
Bet, ko es esmu sapratusi, ir tas, ka, lai arī no kādas pasaules cilvēks nāktu, katrs nonāk pie vienām un tām pašām atziņām. Cilvēki ir dažādi, bet pilnīgi vienādi. Visiem vajag tādas elementāras esības, kā laimes sajūta, sajūta, ka tev ir kāds, uz kuru tu vari paļauties jebkurā mēness fāzē, atbalsts un galu galā - mīlestība. Tas lielais un varenais un tai pašā laikā- mazais un trauslais. Un, lai ari kā kāds mēģina mīlestību noliegt, tā tik un tā ir. Un jocīgākais, ka katrs, es varu saderēt, šo mīlestību izjūt pilnīgi identiski.
Es šodien parunājos ar vienu no man visinteresantākajiem cilvēkiem. Es viņu uztveru kā tādu kontrastu kompozīciju. Kādu, kurš pat melnākajos dubļos ir spējīgs atrast baltas un gaišas krāsas. Viņš ir skarbs, vai tikai par tādu izliekas,kas ir visticmākais, tai pat laikā nežēlīgi trausls [bet šis apraksts izklausas nežēlīgi banāli], un,ar vinu runājot, man brīžiem uznāca tāda sajūta, ka viņš kuru katru brīdi izplūstu asarās. Bet tādus cilvēkus man nepatīk žēlot. Tas būtu nežēlīgi gan pret viņiem, gan pret sevi. Nevajag atzīt, ka viņi ir nožēlās vērti, jo viņi tāds nav. Patiešām!!! Jo es zinu,ka viņi ir stipri. Viņiem nav vajadzīga citu žēlastība. Es domāju,ka no šīs citu žēlošanas viņi drīzāk apgūst kaut kādu savu piepildījumu. Tie ir mazie enerģijas vampīrēni, manuprāt. Viņi ir prasmīgi iemācījušies mācīties no citu kļūdām un reizēm šķiet,ka viņš ar psiholiģisku varu cenšas tevi pamudināt izdarīt ko nepareizu, lai tikai pēc tam uz tevi paraudzītos un nospriestu,ka : "Es jau nu nekad tā nedarītu" Bet es pat negribu teikt, ka tā ir slikta īpašība. viņi ir forši cilvēki. Daļiņa no tā ir arī manī. Tieši tas arī manī izraisīja interesi. Jo, lai ari abi esam no dažādām pasaulēm, abi esam izpratuši vienas un tās pašas sakarības.
besides: šodien biju uz darba interviju. Ticu, ka domām ir spēks, tāpēc gribu raidīt tikai pozitīvo enerģiju un gaidīt 1dien zvanu, kura man paziņos, ka darba esmu pieņemta. Nu jau vairs es pat nezinu, kapec tieši tur gribu strādāt. Nē nu,pirmkārt jau tāpēc,ka tas ir vienigais hotelis visa Rigas grafistē, kur uz doto momentu ir vajadzīgi administratori. Otrkārt, vieta, kur viesnīca atrodas, ir blakus, ielai, kur dzīvo Imanst Ziedonis. Un Ausma Kantāne. [nevarēju šos abus sarakstit viena teikuma. Sadalīju, jo tās ir divas tik spilgtas personibas un individualitātes lai gan veido vienu veselumu]. Un treškārt, viesnīca atrodas vietā, kur es biju pavadījusi nakti ar vienu no saviem mīļākajiem vīriešiem. Eh. Par to citreiz.
Liekas,ka jāiet gulēt. Jo rīt vēl viena darba intervija. Tiesa gan,ka tāda šaubīga, bet es iešu un satīšos. Arlabunakti, meitenīt.
Current Mood: awake |