salauzto krūžu meitenes dienasgrāmata

Fri, 04 Apr 2008 14:57:28 GMT

čau, cilvēki!
šodien es sāku manu jauno dzīvi, kas šoreiz offic neizgāzīsies.
šis būs viens no visriebīgākajiem un emociju pārbagātākajiem pasākumiem manā necilajā mūžā.

ja gribam, tad varam! :]

Mon, 15 Jan 2007 17:50:16 GMT

bet tikai retais zinās, ka 5dien man bija bail,
bail no tā, ka es varu arī vairs nebūt.

Mon, 01 Jan 2007 23:03:52 GMT

tagad vētru vajadzētu nevis tur aiz loga, ārā,
bet gan manā stulbajā prātiņā.

Fri, 22 Dec 2006 19:03:17 GMT

man riebjas it viss. nekā vairāk par meliem un liekulību te nav.
es vienmēr esmu brīnījusies par to, ka viņi visi viens otru nodirš aiz muguras[gluži it visi], bet, kad satiek aci pret aci, tad runā pasaules jaukākajā tonī. man riebjas tādi. varbūt tāpēc man ir tik daudzu ienaidnieku. bet pat tā ir labāk, nekā dzīvot starp simtiem jauko paziņu, kuri riebjas.
tiešo šobrīd un tagad es gribu mirt. lai jau viņi lej liekulības asaras, ja viņi arī to ir paguvuši iemācīties savos nelegālajos aktieru kursos.
viena.

Fri, 15 Dec 2006 21:56:45 GMT

ir jāsavaldas. un jāaizmirst.
viņš nav īstais. kārtējais.
šķiet, īstā nemaz nav, vismaz kaut kādu tādu bulšitu es vairāk neceru sagaidīt.
sagribējās iet baleta studijā.
[nevar pazaudēt to, kas nav piederējis]

Mon, 11 Dec 2006 20:00:13 GMT

tas jau ir drausmīgi.
raudāt nemāku, labāk nepaliek, tālab sāku šķobīties pie spoguļa.
zinies ar saviebtu ģīmi jau arī nav feini sēdēt visu vakaru.
stāsts tāds, ka gribu citu, ne nu to ar ko satiekos.
bet to citu ir apnicis gaidīt. un tā es dabūju vienkāršo - sēdi biksēs.

jauno gadu svinešu viena. mana izvēle.

Mon, 04 Dec 2006 20:59:14 GMT

tā iekšējā laimes sajūta, kad pietiek ar to, kas ir un kā ir, ir vienkārši dievīga. iesaldēt to.
es apzinos to, ka rīt tā jau vairs var arī nebūt.
bet lielākais prieks man ir par to, cik ideāla un mīļa bija mūsu šķiršanās. nu tomēr, ir, ir viņš Lieliskais.
gribētos vēl kādreiz ko tādu satikt..

Sat, 02 Dec 2006 22:03:38 GMT

mans jaunākais hobijs ir meditācija pirms gulētiešanas. minimālā ne jau tur baigākā locīšanās un 'es esmu žņaudzējčūska' taisīšana.
kārtējā pašsuģestija, kas noder.

Sat, 02 Dec 2006 13:13:37 GMT

atvadīties bija grūti, tā bija diena, kura būtu jāaizkrāso ar melno marķieri.
bet šodien es dzeru atdzisušu tēju. ārā ir kārtējā 'ziemīgā' diena.
un man tik tiešām tracina tās garlaicīgās un pareizās zubrītāj-skuķes. šķebina.

Fri, 01 Dec 2006 22:34:55 GMT

šobrīd man ir vajadzīgas pārmaiņas. harmonijai.
šā kā tā viss jau ir manā galvā.

Fri, 01 Dec 2006 17:44:58 GMT

es stāvēju un skatījos uz to sakņupušo augumu. man bija skaidrs, mūsu ceļi nekrustosies, mēs nebūsim viens otram papildinājums. varbūt es spēju eksistēt kopā tikai ar kādu tik pat stipru cilvēku, kurš saprastu, kad vajag un kad nevajag pažēlot un citādi.
es pārstāju ticēt sapņiem.

Thu, 30 Nov 2006 20:35:55 GMT

varbūt manis dēļ viņš tagad vēl ir pie dzīvajiem.
bet es jūtos pie visa vainīga.
varbūt tiešām nolādēta.

Wed, 29 Nov 2006 20:06:04 GMT

viņi nemainās. un tas man riebjas.
un es nespēju viņam pateikt patiesību - to, ka viņš man ir apnicis.

Wed, 29 Nov 2006 12:49:14 GMT

stiprie cilvēki nespēj saprast vājāko asaras.

bet man patika mana vakardienas histērija.
pašai gribas smieties par sevi!

Mon, 27 Nov 2006 21:19:40 GMT

vakaru sākām ar kailfoto Mārtiņam. patikt jau patika, tik pa maz esot.
vakaru beidzam ar saldējuma kokteili, nedaudz alkoholisku.
tā atpūšas labās meitenes. [sasmējos!]

Sun, 26 Nov 2006 18:55:00 GMT

vilties cilvēkos ir sāpīgi.
draugos - divtik.
varbūt pelnīti..[?]

man vajadzēja nebūt jau pirms 22 dienā.

Sat, 25 Nov 2006 21:56:21 GMT

tas ir milzīgs tukšums. it visur. lai arī kādus ceļus es tagad ietu, lai arī kur es tagad atrastos, es jūtos viena,manā sirdī ir tukšums.
un tā visu laiku - tukšums papildina apnikumu. nekas vairs nešķiet noderīgs un vajadzīgs.
***
gribas, lai viena lielā vēlēšanās piepildītos, lai sniegoto svētku laiks man nebūtu jāpiedzīvo. es tiešām negribu. man tie tik ļoti sāpētu.
šoreiz laikam mana apņemšanās būs lielāka. daudzas, daudzas reizes lielāka. bet tuvējies to neuzzinās.
pēdējās dienas es vēlos būt vismīļākā un visjaukākā.

Sun, 19 Nov 2006 14:18:07 GMT

ja nu es ar kādu pašķiros vai citādi viss beidzas, tad es vienmēr cenšos otram novēlēt visu to labāko, lai piepildas viņu vēlmes, bet ko es dabūju pretī? visnotaļ, ne to, ko vēlu citiem. bet varbūt tā arī labāk. kam man to?
arī mērķu man vairāk nav. es vienkārši lēnām izdziestu, jo jēgu kam citam vairāk nesaskatu. tas viss ir zudis. un to vēl vairāk atdzesē tas, ka vārds ģimene nu ir ierocis, kas mūs pamazām galina nost.
man ir bail par viņu. viņš bija man viss, dēļ viņa es vispār eksistēju, dēļ viņa man ir tecējušas asaras, kad viņam ir bijis slikti, kopš agras bērnības. ja viņš tagad domā padoties, tad pie tā vainīga esmu tikai es. tieši tāpēc es vēl jo vairāk vēlos pielikt punktu. man nav šķēršļu - visi, kuri bija dārgi tagad ir kļuvuši pa sarūsējušiem metāla gabaliem, man ir tikai pamudinājumi - milzīgā vainas apziņa, viss, kas ir ap mani.
es padodos.

Thu, 28 Sep 2006 17:26:42 GMT

nu jau tik ļoti apnīk cerēt par to, ka beidzot kaut kas notiksies tā kā gribētos man. manam cukurtraukam ir vienkārši laikam par daudz rozā toņu. nav ne kopīgu pastaigu, ne negaidīta mīļuma un arī nekā cita. un pusgadu gaidīt kaut ko mistisku man negribas. tas būtu velti. ja viņš nenāks soli pretī, tad es griežos otrādāk un eju prom. gana jau mocīta es esmu.

Mon, 11 Sep 2006 16:39:31 GMT

kāpēc es sevi sāpinu? tas ir tizli. es spēlējos ar likteni, liekot darīt cilvēkiem lietas, dēļ kurām beigās ciešu es.
man ir skumji. nezināju, ka man viņš tiešām arī patīk.

Fri, 04 Aug 2006 19:58:17 GMT

bet ir tik grūti. ir tik grūti būt sev it viss, jo neviena cita vairs nav atlikuša. un tik ļoti "patīkami", ka dēļ tā, ka tā kā visi uzskata par vajadzību manas dzimšanas dienas svinēšanu, es jau visiem pasaku, ka svinēsim rīt, bet šodien manā acu priekšā dažs labs sakašķējās. prieks uzreiz dzīvot. feini. nevajadzēja mani radīt! un netaisos vēl kādreiz svinēt. un tagad man vēl ir jāpriecājas par to, ka es eksistēju.
un vienmēr notiek tā, ka viņi abi kaut kur aiziet un es palieku viena. vientuļāk vairs nevar justies.

Sat, 22 Jul 2006 16:17:25 GMT

ui, kā es viņuas visus, pilnīgi un galīgi visus čakarēšu. nu tā apčakarēšu, ka tagad nevar klusībā pie sevis nesmieties. un tad, mīlīši, jumsīm sāpēs, kā tagad sāp man. agha. iekarošu visu simpātijas. būšu visu misis sapnis, jaukā, feinā, izpalīdzīgā, atsaucīgā. un tai pat laikā, citiem manot/nemanot īstenošu savu sapni uz mūžīgo klusumu. lai arī viņiem visiem tiek pa kādam sāpju kastrolim.
tas viss saucas - vientulība un sāoes negatīvi iespaido skatu uz dzīvi. un ne uz kādiem optimismiem man it nemaz nevelk. vot tā!

Fri, 14 Jul 2006 20:50:04 GMT

viss iet uz postu. tā lāga ieēst vairs neko nevar - šķebina it viss. gribēties vairs neko negribas, jo šā vai tā nedabūšu. tikai visam atmest ar roku un jau pirmdien uzrakstīt atlūgumu, un aizmirst visus sapņus dēļ kuriem es strādāju. galīgi čau..
nu pasmejieties arī jūs par mani!

Sun, 09 Jul 2006 21:15:37 GMT

1. diena.
izgāzos. atkal uznāca klusēšanas mānija. bet visu vainu mēs varam novelt uz miega deficītu. kas tik ātri nebeigsies. stulbais darbs! atkal nevarēšu kā cilvēks izgulēties!

Sat, 08 Jul 2006 21:19:03 GMT

fuck off![atvainojos]
te nu ir viss, kas tagad man ir jāsauc par dzīvi. viena sēžu savā istabā tukšajā dzīvoklī un ar draņķīgi lakotajiem nagiem klabinu klaviatūras taustiņus. visi ir prom - mamma uz neatgriešanos, sencis melu pilnajā ekskursijā un brālis - nezinu kur. dzīves idille.
bezšaubīgi kaut kā šķiet, ka tikai es reāli cietīšu no tā, ka viņi oficiāli šķirsies. njah. piegriezies tas, ka viņi maniz uzskata par marioneti. es tiktiešām domāju, ka te nu nav ko šaubīties par to, ka man ir riktīgas veselības problēmas.
moins, viņu zin`, cik ilgi es vēl dzīvošu, bet tagad es uzsāku savu kārtējo notievēšanu jebšu neēšanas periodu. tie man tik daudz biju, ka nespēju vien izskaitīt. šajās lietās, šķiet, esmu jau profiņš. šoreiz gribas sasniegt kaut ko unikālu, tāpēc vienīgā pārtika ko lietošu ir dārzeņi un rīsi. no mammas vēl ir jādabū tas čainiš komplekts un tad vispār būs ideāli.
kaut kā savādi, citādāk grūti nodēvēt, paliek atcereties laiku, pirms kādiem trim, četriem gadiem, kad domāju, cik forši būtu, ja man būtu anoreksija. redz, maldījos. patiesībā es nožēloju to dienu, kad izdomāju pārtraukt normālo ēšanu. bet tagad nav jēga ko mainīt. nekas cits neatliks kā ciest ar to visu savu dzīvi.
runājot par dzīvi, man kaut kā nešķiet, ka mani sapņi un apziņa par to, ka nauda man būs gana[nožēlojami, bet tas mums it visiem ir primārais] arī reāli būs pēc pāris gadiem.
bet runājot par sevi - šodien braucot atpakaļ no dārza, man vajadzēja pieskatīt suni, kamēr visi prom, man nāca tāda tā teikt vēlme beidzot būt tai kārnajai, kaislīgajai, intriģējošajai skuķeitei, bet tāda, kas spēs atstāt iespaidu - pozitīvu. ir idejas, ir domas par to kā visam vajadzētu izskatīties. būs pa šiko. un vairs nekādas kautrēšanās un nedraudzīguma
nobeigumā - tā bilde ar guļošo mani ir vienkārši ideāla un zilajā rāmītī starp tumbiņām izskatās ideāli un iedvesmojoši.