ja nu es ar kādu pašķiros vai citādi viss beidzas, tad es vienmēr cenšos otram novēlēt visu to labāko, lai piepildas viņu vēlmes, bet ko es dabūju pretī? visnotaļ, ne to, ko vēlu citiem. bet varbūt tā arī labāk. kam man to? arī mērķu man vairāk nav. es vienkārši lēnām izdziestu, jo jēgu kam citam vairāk nesaskatu. tas viss ir zudis. un to vēl vairāk atdzesē tas, ka vārds ģimene nu ir ierocis, kas mūs pamazām galina nost. man ir bail par viņu. viņš bija man viss, dēļ viņa es vispār eksistēju, dēļ viņa man ir tecējušas asaras, kad viņam ir bijis slikti, kopš agras bērnības. ja viņš tagad domā padoties, tad pie tā vainīga esmu tikai es. tieši tāpēc es vēl jo vairāk vēlos pielikt punktu. man nav šķēršļu - visi, kuri bija dārgi tagad ir kļuvuši pa sarūsējušiem metāla gabaliem, man ir tikai pamudinājumi - milzīgā vainas apziņa, viss, kas ir ap mani. es padodos. |