es nespēju atcerēties savā dzīvē periodu, kad tik ilgstoši būtu juties tik noguris. darru, ko vēlos, enerģijas kā nav tā nav. nelāgi. es savā prātā vainoju auksto un draņķīgo rudens laiku, ar katru savu šūniņu sajūtu to, kā viņš spiežās manī iekšā pat caur ādas jaku, slapina mani un saldē. nepatīkami.

nenosali?

no mirkoautobusa tik tikko izkāpis džeks, manāmi iereibis piestreipuļoja man klāt un uzsita uz pleca. es savā parastajā, diezgan ātrajā gaitā devos mājup, jutos diezgan pārsteigts. "ei, tu esi labs kadrs.", viņš noteica, īsti mani neuzlūkodams, taču neskatīdamies arī man garām. es biju gandrīz drošs, ka viņš šķielē. vismaz dzērumā. skaidrā, visticamāk, viņa dzīve mainījās par visiem 180 grādiem, viens no milzīgās ļautiņu masas, kuri tikai nedēļas nogalē savus dzīves grožus palaida vaļīgāk, taču tas simtprocentīgi nozīmēja pamatīgu aizliešanos. es notriecu viņa roku no sava pleca, pagrūdu viņu nostāk un palūkojos viņā ar savu parasto šādiem gadījumiem "es uzprasos uz kašķi" skatienu. "viss mierā" viņa balss nošļupstēja un viņš pats aizvilkās pāris soļus nostāk. priekškars krīt.