| [ |
mood |
| |
Memories |
] |
| [ |
music |
| |
Judas priest - All Guns Blazing |
] |
Esmu sācis rakstīt kkādas atmiņas un nu...šis ir takā pats sākums...
Es piedzimu pavisam parastā 1989. gada 28. augusta rītā. Bija 5 no rīta, un es ierados šajā pasaulē. Jāteic – dažus mēnešus par ātru. Šo faktu pieminēt vērts tikai tādēļ, ka tas daļēji izskaidro visus pārējos – tas pierāda zināmo faktu, par to, ka Goldijs iekuļas visādos sūdos nejauši, par ātru, un galīgi garām. Paldies Dievam, arī šie sūdi būs tikai uz laiku, tādēļ, lai mani gluži neaizmirstu, kad beidzot būšu no tiem izkūlies, rakstu šo. Cerams, ka pusē neiesiet kost.
Pirmajos dzīves gados biju mazs, paklausīgs puisēns, kas daudz lasīja. Lasīt iemācījos, kad man bija 3 gadiņi, un pirmā grāmata, ko izlasīju, bija Tūves Jansones: ”Trollītis Mumins un burvju cepure” Taisnības labad, jāteic, ka pasakas es nelasīju daudz. Urbos vēstures grāmatās, enciklopēdijās, rokasgrāmatās, pamācībās, un vēlāk arī klasiskajā literatūrā. Vēl joprojām lepojos ar R. Blaumaņa kopotu rakstu izlasīšanu. Bernudārzā negāju, jo lasīt, rakstīt un rēķināt mācēju, un māte tanī laikā nekur nestrādāja, tādēļ varēju sēdēt mājās, un izbaudīt lasīšanu.
Šajā laikā es daudz ko nesapratu. Piemēram, kādēļ mani vecāki izšķīrās? Un kādēļ dīvainais onkulis svētdienas skolā neatbalsta evolūciju? Par otro jautājumu tad arī sanāca mans pirmais strīds, jeb precīzāk „zinātnisks disputs”.
Mana vecmāmiņa no tēva puses ir ļoti dievticīgs cilvēks. Viņas tēvs un vectēvs, abi bijuši mācītāji, tādēļ viņa uzstāja, ka mani vajag kristīt. Savas kristības es neatceros, jo man ap to laiku bija tikai kāds gads. Mani kristīja Jāņa baznīcā, un es skaitījos luterānis. Kad biju mazliet paaudzies, mani sūtīja uz svētdienas skolu, apmācīt kristietībā, un tamlīdzīgās lietās. Protams, ka manu viedokli neviens neprasīja, jo pēc estētikas skolas (Neprasiet kas tas tāds – nezinu! Kaut kas līdzīgs sagatavošanai, tikai tajā tevi sūta no 4 gadu vecuma, un tajā notiek mācības.), kurā angļu valodu, kas tajā brīdī šķita absolūti nevajadzīga, latviešu valodu, un matemātiku mācījies, es vēlējos doties mājās, nevis braukt uz baznīcu. Jāpiezīmē, ka svētdienas skola man nemaz nenotika svētdienās, bet gan ceturtdienu un otrdienu vakaros. Lūk, un pats ļaunākais bija tas, ka dīvainais onkulis svētdienas skolā stāsta kaut ko, kas nu galīgi nesakrīt ar to, kas ir izlasīts kārtējā enciklopēdijā. Bet, kā jau minēju, es biju labs bērns, un neko neteicu. Tomēr pienāca arī mans lūšanas brīdis. Tas gan nenotika svētdienas skolā, jo tikko es izteicu frāzi „bet skolotāj, grāmatā, kuru es mājās lasīju teikts, ka...” man iedeva konfekti, aizveda tālāk no pārējiem bērniem, un pateica, ka ja es paklusēšu, tad man pēc nodarbības beigām, iedos vēl vienu konfekti. Gluži stulbs jau es nebiju, un tā, kā man deva konfektes, tad es varēju arī paklusēt. Diemžēl mana vecmāmiņa konfektes nedeva.
Pie savas vecmāmiņas es braucu apmēram reizi nedēļā, un tajās dienās viņa mani izjautāja par to, ko tad nu es esmu iemācījies svētdienas skolā, un kā man vispār patīkot dieviņš, un tamlīdzīgas muļķības. Ar vecmāmiņu naidoties es arī negribēju, tādēļ braši atstāstīju visu, ko dīvainais onkulis svētdienas skolā man stāstīja. Ar to visi bija apmierināti, un neviens neiebilda. Un tad, kādu dienu, kad es mierīgi sēdēju pie vecmāmiņas, ieradās dažas viņas draudzenes. Kā jau teicu, biju mazs, mīļš, un paklausīgs puisītis, un pacietu visu, ko man šīs dāmas darīja. Tas ir: kniebšanu vaigos, galvas glaudīšanu un tekstus: ”Ak jel, cik smuks puisītis!” un „Mans dievs, jums, Andrejsona kundze, gan ar to puiku ir paveicies. Tāds paklausīgs, un rātns!” kā arī visdažādāko dziedāšanu no viņu puses. Un tad, kāda no viņām painteresējās par to, vai es ejot svētdienas skolā, un vai saņemu kristīgo audzināšanu. Mana vecmāmiņa, protams, metās stāstīt, ka eju gan, un ka par mani nāk tikai labas atsauksmes. Ka es esot kluss, un kārtīgs, un ka es noteikti nokļūšu paradīzē. Tad šī draudzene, kas bija uzdevusi jautājumu, pasniedzās, un man no savas somiņas iedeva mazu grāmatiņu, kas saucās: „Gans un viņa avis” vai kā tamlīdzīgi, un kas bija domāta lai mazus bērneļus pievērstu kristietībai. Tā, kā tas bija kaut kas lasāms, un populārzinātniskajā medicīniskajā enciklopēdijā, kā arī tās papildinājumos, kas stāvēja pie vecmāmiņas, jo viņa bija urologs, vairs nebija nevienas interesantas kaites, kuru sameklēt, un arī Grīna „pasaules vēsturi” es lēnām sāku atzīt par kļūdainu tad, es paņēmu šo mazo grāmatiņu atšķīru, un skatījos cik ļoti tā atkal nesaskan ar evolūcijas teoriju. Un tad sākās – es pirmajā lappusē ieraudzīju frāzi: „Kosmonauti saka, ka Dieva nav, jo viņi to nekad nav redzējuši. Diemžēl tā nav taisnība. Dievs vienkārši negrib lai viņu redz.” No šīs mazās sentences es izlobīju, ka visi kosmonauti ir meļi, un kā tādi nonāks ellē, jo to, ka meļi nonāk ellē, man bija stāstījis dīvainais vīrietis svētdienas skolā. Tā, kā es bērnībā gribēju kļūt par kosmonautu, tad mana pirmā reakcija bija milzīgs bļāviens: „Dieva nav. Tā grāmata melo. Es negribu nonākt ellē! Kosmonauti nemelo!” un milzīga raudāšana no manas puses. Visas dāmas uzreiz drūmi uz mani paskatījās, un sāka audzināt par to, ka Jēzuliņš man šito nepiedos, un ka ar mani kaut kas, nav kārtībā, un ka zinātne maitājot bērnus. Es, raudādams, atsaucos uz visām iespējamajām grāmatām, kuras biju lasījis, un centos aizstāvēt zinātnes pozīcijas šajā jautājumā, cik nu piecgadīgs bērnelis ir spējīgs to izdarīt. Kad bļaujošās dāmas bija mani galīgi izvedušas, un gandrīz jau pārliecinājušas mani, par to, ka es tagad tūlīt uz vietas nomiršu un sadegšu ellē, iejaucās mana vecmāmiņa. Viņa nobļāvās krieviski, (Tajā laikā gan es nesapratu krievu valodu, tomēr, raugoties no manām šīsdienas zināšanām, tas bija kārtīgs piecstāvīgais, kas izskanēja pa visu Purvciema dzīvokli) dāmas apklusa, un sekoja ģeniālākais zinātnes un reliģijas patiesību apvienojums manā mūžā: ”Kristapiņ, grāmatas autors vienkārši bija piedzēries, kad šito rakstīja. Jēzus neuzskata, ka kosmonauti melo. Vienkārši kosmosā ir tik tumšs, ka Dieviņu tur nevar redzēt. Un tu arī ellē nenonāksi. Ja vien, protams, nedomāsi ar savu galvu, un neklausīsies visādās stulbās grāmatās. Visdrīzākais, ka ellē nonāks tikai kāds grāmatas autors, kurš ir tāds maita, ka es labāk nemaz viņam tos nierakmeņus ārā griezusi nebūtu.” tad viņa man šo grāmatu atņēma, un ceremoniāli to izmeta atkritumos. Tad viņa piegāja pie skapīša, izņēma šņabja pudeli un visām dāmām salēja katrai pa 100 gramiem. Un arī man no tā tika savs labums – no tās reizes mana vecmāmiņa deva man konfektes katru reizi, kad es pie viņas aizbraucu!
Your opinions?
|
