Beidzot izlēmu paspēlēt pirmo KOTOR...nu ko tur lai saka...esmu stipri vīlies...plot holes spīd cauri visai spēlei, un pēc primajām 5 minūtēm zināms, ko mūsu čars darīs visu savu atlikušo mūžu...tagad tik jāiziet spēle, un tad varēšu nodirst pilnībā :D

Problēmskatījums uz dzīvi ar GoldLeader’a acīm.

Otrā daļa

Kādu laiku pēc mana incidenta ar vecmāmiņas draudzenēm manā dzīvē nekas nemainījās. Bet tā, kā jūs, mani cienījamie lasītāji, varbūt būsiet ievērojuši, šāda laime man parasti ilgi neiet. Un negāja arī šoreiz.
Ir tāds teiciens: ”Ja dzīve tev sniedz limonādi, tad sper tai starp kājām, un saki: ”Es gribēju alu, kuce!”” Manā gadījumā tas izpaužas nu ĻOOOOTI spilgti. Tikai manā gadījumā dzīve, nez kāpēc, māk 3 dažādas austrumu cīņu skolas, kapoeiru un boksu, un sadod man pa seju. Un tikai tādēļ, ka es gribu par daudz.

Pienāca pirmā klase. Man bija jādodas uz skolu, un skola, kurā mani pierakstīja Māte, bija Japāņu valodas un kultūras vidusskola. Telpas, protams, vēl nebija izremontētas, klasē bija 12 mazi, naivi un gaužām pareizi bērneļi, un skolotājas tikai smaidīja. Nu, lūk – šī skola ir atbildīga par manu Anime mīlestību, jo skatoties Mijazaki darbus mums mācīja Japāņu valodu, un mūsu pirmā skolotāja no Japānas – Ajumi Kurosava patiešām centās mums kaut ko arī iemācīt. Pašlaik skola ir slēgta, un mūsu bijusī direktore, Brigita Krūmiņa vada kursus. Bet atgriezīsimies laikā, kad es vēl biju tikai maza katastrofiņa, dēļ savas zinātkāres – manā pirmajā klasē.
Es tajā laikā neslikti dziedāju. Nu ziniet – es arī piedalījos konkursā „Cālis” :) tieši ar šo konkursu sākās mana dzīves pieredzes iekrāšana. Pirmā konkursa kārta norisinājās estētikas skolā, kurā es biju mācījies. Skolu sauca „sparģelītis” un tā atradās sparģeļu ielā, kas atrodas blakus ziedoņdārzam. Pirmā kārta nekādas grūtības nesagādāja – tikai tagad aplūkojot fotogrāfijas, man dažreiz gribas iespert savai vecmāmiņai – mani, kā parasti bija ietērpuši sarkanos samta šortos, un vestē, man bija balts krekls, un baltas sandales, un, ko tu neteiksi, baltas zeķubikses zem šortiem. *noskurinās* Dziesma, kuru es dziedāju, bija par sienāzīti. Es biju tā uztraucies, ka nodziedājis sāku raudāt, bet laikam izskatījos TIK jauki visu to vecmāmiņu acīs, ka man piešķīra uzvaru. (Otro vietu dabūja kāda nejauka meitene, kas man divas reizes iespēra.) Konkursa otrā kārta nevienam nezināmu iemeslu dēļ, norisinājās liepājā. Uz turieni devās arī mans skolas koris, jo viņi arī bija kaut ko vinnējuši. Lai nu kā, šī bija pirmā reize, kad es kaut kur devos bez savas mātes. Un arī mana pirmā skolas ekskursija. Un arī pirmā reize, kad es dzēru šņabi!

Turpceļā man blakus sēdēja kāds zēns vārdā Sendijs. Viņš tajā laikā mācījās trešajā klasē, un no mūsu, pirmklasnieku, acīm raugoties, bija liela autoritāte. Viņam bija bruņurupuču nindzju komiksi, kas gan bija krievu valodā, kuru tajā laikā neviens nesaprata, bet ko tad vajag mazam pirmklasniekam – ar izsaucienu „Nindzji Čiripaški” pilnīgi pietiek eiforijai. Mēs tos kopīgi lasījām, un es viņam pat vienu iemainīju pret 300 „faņķikiem” – pavisam parastām papīra bildītēm, ar automašīnām, kuras varēja atrast pērkot „Turbo” košļenes. Lieki piebilst, ka šādiem maziem papīra gabaliņiem bija liela vērtība – to dēļ kāvās, plēsā drēbes, un raudāja, ja kāds pazuda. Tā, kā vecmāmiņa mani ļoti mīlēja, konfekšu vietā jau sen biju sācis prasīt 10 augšminētās košļenes, un tā nu sagadījās, ka skolā tās varēja iemainīt pret visu ko.

Līdz Liepājai mēs braucām apmēram 4 stundas, 2 apstāšanās pačurāt, un vienu reizi, kad vadītājam vajadzēja vemt. (Kā vēlāk noskaidrojās – mēs, dziedātāji, bijām vienīgie, kas neuztvēra šo pasākumu, par dzerstiņu) Izkāpjot liepājā, lija lietus. Mēs apmetāmies kādā šaubīga paskata viesnīcā, un, protams, visus zēnus salika vienā istabiņā, un meitenes otrā. Tas gan mums netraucēja visu nakti mētāties ar apelsīniem, un viņas kaitināt – nu jūs jau zināt, kā mazi bērni dara. Tomēr, nakts vēl nepienāca tik drīz, kā mums liktos – mēs gājām dziedāt uz kultūras namu (?) un turpat arī norisinājās ”cāļa” otrā daļa. Diemžēl neviens nebija parūpējies par to, lai kultūras namā pret mums izturētos cilvēcīgi – es dziesmas vidū aiz bailēm apčurājos, un par mani pēc tam visi pāris stundas smējās – līdz tam momentam, kamēr es viņiem neiedevu atbilstošo daudzumu „faņķiku” Jā – es neatceros kurā vietā es īsti biju palicis, bet balva – radiovadāmā automašīna, pamatīgi sildīja manu sirdi :)
Pēc koncerta daļas, mani ātri pārģērba mans vēstures skolotājs, (Jā, mums kaut kāda mistiska eksperimenta iespaidā, pirmajā klasē bija vēsture) kurš tagad ir direktors kādam Ogres muzejam, un visi devās rotaļāties uz kādu „Ginta Upena” veikalu tīkliem piederošu, iestādījumu. (Gints Upens tajā laikā bija populārākā rotaļlietu ķēde. Pāris gadus vēlāk, viņš bankrotēja, un tagad uz viņa bāzes radies „Lāčuks” Gints Upens tajā laikā bija visiekārojamākais iestādījums pirmklasniekam – tur bija lego rotaļlietas, un viņš sponsorēja „Egmont Latvija” žurnālu konkursu balvas) Tur mēs spēlējām monopolu, un skatījāmies multfilmas par tomu un džeriju, kādas stundas 3, kamēr mūs no šīs lokācijas neizraidīja.

Visu laiku lija lietus. Tas gan laikam uztrauca tikai mūs, jo vēstures skolotājs, būdams, jau pamatīgā pālī, sāka flirtēt ar mūsu matemātikas skolotāju – un viņam izdevās. Nokļuvuši viesnīcā, mēs ēdām saldējumu, mētājāmies ar apelsīniem, un viss būtu noticis jauki, ja ne es, kas patiešām gāja tīrīt zobus uz vannasistabu, (kā jau teicu – tajā laikā biju prātīgs. Un man bija bail no trakumsērgas. Un pasaules gala. Un citplanētiešiem. Bet tas jau it cits stāsts.) nokritu, sasitu galvu un sāku raudāt...un tajā brīdī sākās panika, jo mūsu vēstures skolotājs, būdams pamatīgā reibonī, vēlējās dzimumattiecības ar mūsu matemātikas skolotāju, ko viņa, saprotamu iemeslu dēļ nevēlējās. Man tajā brīdī, atšķirībā no pārējo bērnu bara sāpēja galva, un pamatīgi slāpa. Vēstures skolotājam rokās bija atvērta pudele. Krāna ūdeni es uzskatīju par neveselīgu. Un tā, nu es aizskrēju, pastiepos, izņēmu no aktīvi žestikulējošā skolotāja rokām pudeli, un tāpat, no kakliņa dzēru.

Garša, protams, bija dedzinoša un pretīga, tomēr man TIK ļoti gribējās dzert, ka es pacietu, un rūpīgi lēju 40% šķidrumu savās iekšās. Man pudeli atņēma matemātikas skolotāja, kura ar šo pašu pudeli iekrāva vēstures skolotājam, kurš attiecīgi kolapsēja, zem smadzeņu pārslodzes, un izvietoja mūs pa gultām. No nākošās dienas atceros vienīgi to, kā skolotāja stāstīja mums par Koka kolas kaitīgo ietekmi uz organismu, to, kā es oktobrī samērcēju savas kājas jūrā, un kā es pēc tam, vēlā novakarē, jau Rīgā uz Mātes jautājumu: „Nu, bērniņ, kā tad tev gāja?”, atbildēju ar frāzi: „Tikai nedod man kolu. LŪŪŪDZU!”