25. Februāris 2005

• 25.2.05 21:09
• Visi zinām teiku par Narcisu, kuram bija lemts traģiski iet bojā. Narciss bija skaists jauneklis un tā pārņemts no sava daiļuma, ka caurām dienām, pārliecies pār strautu, tīksminājās par savu atspulgu ūdenī. Viņa augums bija glezns, uz sejas ne pūciņas, mati gari, bet āda līdzinājās persikam kā jaunai meitenei.
  Kādu dienu viņā iemīlējās nimfa Eho, bet Narciss nicīgi novērsās. Un dievi sodīja viņu par augstprātību. Kamēr nabaga Eho pamazām izdila un no viņas palika tikai balss vēsmiņa, Narciss tik neglābjami iemīlējās savā spoguļattēlā, ka aizgāja bojā, nepiepildāmas kaisles mocīts. Viņš vai nu izdarīja pašnāvību, vai arī pazudušās Eho sadusmotais tēvs viņu nonāvēja.
  No viņa asins lāsēm izplauka krāšņas narcises. Kopš tā laika visus sevī iemīlējušos, intraves un attiecības veidot nespējīgus cilvēkus sauc par Narcisiem. Šo formulējumu zina visi. Taču ir arī kāda pavisam cita šīs teikas versija, kuru derētu atcerēties un novērtēt.
  Tā vēsta, ka Narcisam bijusi dvīņumāsa, ļoti līdzīga viņa, kuru viņš ļoti mīlējis. Agrā jaunībā tā gājusi bojā, un tādēļ izmisušais brālis tik bieži raudzījies strauta ūdenī skatoties uz savu spoguļattēlu, lai atsauktu atmiņā viņas tēlu. Tas, ko Narciss bija apbrīnojis ūdens spogulī, ir bijusi viņa ...
  
• 6 jau izteikušiesir ko teikt?

• 25.2.05 22:25
• Decembrī es nokavēju. Es gaidīju. Pirmdien bija otrā izdevība. Bet atkal es nebiju tur, kur man vajadzēja. Es nezināju. Bet vēl nebūt nekas nav nokavēts. Viss vēl iespējams ir tikai priekšā.
  
• 0 jau izteikušiesir ko teikt?