|
|
Thursday, January 27th, 2011
| |
9:41 pm - good stuff
|
Šodien nevilšus sevi pieķēru pie domas, ka darbojos tādā atmosfērā, kāda man vienmēr ir izraisījusi tādas nostaļģiskas ilgas.. Filmās bieži attēlo tādus 'casual' darboņus, kuri pilnīgā čilā kaut ko skrūvē, ņemas un pļāpā tuvu draugu tēmas. "Es tad viņai pateicu..." "Kad viņa atrada manā atvilktnē.." "Tā viņas māte man sēž jau.."
Un tad parasti kas notiek.. Vai nu kas būtisks iegrūst vai parādās pirmie 'vēstneši' par kādu tuvojošos kataklizmu, vai kādu nošauj u.t.t. Vien-vārd-sakot, tāda totāli klišejiska Holivudas deviņdesmito gadu filmu strādnieku aina. Vienmēr tā esmu gribējis nez, kāpēc.. :D Un tikai šodien beidzot to sajutu, lai gan esmu diezgan darbojies līdzīgos apstākļos, kuri pieļautu tādu sajūtu..
Apkārt aktīva vide, kolēģis pilnīgi jautrs un darbs kaulus nelauž - šī spēcīgā trinitija laikam to moodu nostāda tā patīkami.. cheers!
|
|
(1 comment | comment on this)
|
| Saturday, January 15th, 2011
| |
10:30 pm - mmmm, pirmā reize.
|
Mīļo Dienasgrāmat,
Cik gan neintīmi ir šādi klabināt taustiņus un mēģināt ko klāstīt tev. Burti vienādi, bez strīpojumiem, klekšiem, lapas nevar iesmaržināt, nosmērēt ar pankūku vai ievērt starp tām netīšām kādu odu. Nejūti rokās patīkamus, cietus vāciņus, čaukstošās lapas. Vispār - no šīs elektroniskās klabināšanas pat lēnām sāk 'noiet' pamatskolas ādās uzbiezējums (iuu..), kas radās uz labās rokas (tas normālajiem cilvēkiem, kuri rakstot neizsmērē tikko uzrakstīto ar uzreiz sekojošo pārējo rokas daļu. Trakums! Ja tagad jūs tā vairs neapceļ, tad vecajos tušas un spalvas laikos gan bija, ko dzirdēt no niknajām pasniedzējām, ne? Centies kā gribi vilkt skaistus lociņus un cilpiņas, negantā roka visu izviškā, pārtaisot vārdu pēc vārda par pretīgu, melnu izsmērējumu. Vēl jau var mēģināt turēt toku viegli paceltu, bet tas atkal krietni bojā rakstījuma stingrību un kārtīgumu, rokai drebot. Vai nu raustīgs, vai kā izsmērēta josla. taff čois. Bet Obama arī raksta ar kreiso.) vidējā pirksta (ha, tin nu atpakaļ un atjauno domu). Tas ādas spilventiņš dvesa tādu apzinīguma sajūtu (it sevišķi pēc domakstiem vai diktātiem, kad nedaudz sūrstēja no stresā sažņaugtās pildspalvas spiediena)- varēju pētīt un priecāties, cik daudz esmu rakstījis, ka rokai šādi jāpielāgojas. anyway... got carried away. :) Vien-vārd-sakot (šī frāze pārsvarā vienmēr ir meli!), gribēju teikt, ka cilvēkiem vajag vairāk ar roku rakstīt, lai nedegradētos prāts, rokas un pildspalvas spilventiņš! :D
|
|
(comment on this)
|
|
|
|
|