Hmm, par pēdējo sentenci vari elaborēt? Man likās, ka nelaimīgi un depresīvi ir cilvēki VISPĀR, kamēr tiem nav otras puses. Vai neveiksmīgie mēģinājumi ir slikti jo grauj vīrieša pašapziņu un tādējādi visus tālākos dzīves centienus (pazūd pašpārliecinātība)?

Man 'metafiziskais'' viedoklis par šo tēmu ir tāds, ka cilvēki ir ar varu sadalīti iņ un jaņ struktūrās, kas tiecas viena pret otru, taču Dievišķš būtība ir būt Veselam, respektīvi, ietvert sevī abu eksistenču aspektus. Tieši cilvēka nespēja atgriezties pie Dievišķā/pašpietiekamā ir cilvēku nelaimes cēlonis. Tā vietā, lai tuvināto dievišķajam, tie arvien attālinās.

Piedod psr pārlieku reliģiozu postu, bet es laikam mainos.

(Reply to this) (Thread)

Bērni līdz zināmam vecumam arī? Nelaimīgi un depresīvi nav tie, kuriem ir kāds mērķis, uz ko viņi vairāk vai mazāk veiksmīgi virzās. Cita lieta, ka sievietēm pamatmērķis ir bioloģiskais, dzimtas turpināšanas utt., citi ir (neapzināti) māņu aizsegi tam. Nu, un vīriešiem jau arī, bet ne vienmēr.

Par otro jautājumu (un arī pirmo), aptuveni tāda ir personīgā pieredze.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

''Bērni līdz zināmam vecumam arī?''

Bērni vēl ar vien atrodas primordiālajā, ''dievišķajā'' stāvoklī. Tie nezina ļaunu no laba, tiem nav pieredzes ar materiālo pasauli, tie zina tikai to, ka eksistē.

Kļūda ir domāt, ka bioloģiskais dzimtas turpināšanas mērķis ir kaut kāds random matērija gļuks. Tas kā reiz ir cilvēka nepilnīgās dabas atspoguļojums - vēlme atgriezties pie primordiālā, iņ/jaņ saplūsmes if you will. Absolūtam ir androgīna daba, jo tas ir absolūts. Cilvēks tāds nav, tāpēc atspoguļo sevī relativitāti, līdz ar to kā mozaīkas gabaliņš tiecas viens uz otru cerībā atrast vis pareizāko rievu, kurai piekļauties.
Kamēr tas neierauga sevī dievišķo, tikmēr tas slamstās pa šo ellišķīgo pasaulīti sevis meklējumos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

(Reply to this) (Parent)