|
9. Mar 2013|10:51 |
Hmm, par pēdējo sentenci vari elaborēt? Man likās, ka nelaimīgi un depresīvi ir cilvēki VISPĀR, kamēr tiem nav otras puses. Vai neveiksmīgie mēģinājumi ir slikti jo grauj vīrieša pašapziņu un tādējādi visus tālākos dzīves centienus (pazūd pašpārliecinātība)?
Man 'metafiziskais'' viedoklis par šo tēmu ir tāds, ka cilvēki ir ar varu sadalīti iņ un jaņ struktūrās, kas tiecas viena pret otru, taču Dievišķš būtība ir būt Veselam, respektīvi, ietvert sevī abu eksistenču aspektus. Tieši cilvēka nespēja atgriezties pie Dievišķā/pašpietiekamā ir cilvēku nelaimes cēlonis. Tā vietā, lai tuvināto dievišķajam, tie arvien attālinās.
Piedod psr pārlieku reliģiozu postu, bet es laikam mainos. |
|