Nepiekrītīšu - jomās, kur medicīnas zinātne spēj pierādīti un pārliecinoši palīdzēt, izvēlas to. Kurš iet pie pūšļotāja, lai tiktu galā ar sāpošu zobu?

Ha. Viena mana virtuālā paziņa arī uztraucās par to, ka, pēc Pjatigorska teiktā vispār deviņdesmit deviņi procenti cilvēku "nedomājot". Esot viņu pat personīgi satikusi un pajautājusi, "vai tad tiešām esot tik slikti," un zinājusi, kā, "jā, esot gan tik slikti un vēl sliktāk".
Kas attiecas uz mani, tad "domāšana" man liekas pārāk izplūdis un miglains jēdziens, lai tās esamību varētu ticami detektēt un izdarīt no tās kādus rezultatīvus secinājumus. Tajā pašā laikā tādas vērtības kā visiem pieejama bezmaksas izglītība, "caurspīdīgums" valsts pārvaldē, likumdošanā un līdzekļu sadalē, vispārējas vēlēšanu tiesības utt., šķiet, balstās uz ideju, ka domātspēja nav nekas rets - kurai es gribētu piekrist.

Starp citu, vai tu vēsturi sauktu par zinātni?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Acīmredzot, tāpēc uz vienu ārstu Latvijā ir tikai 2 zintnieki/pūšļotāji (to dzirdēju vienā TV diskusijā, neņemos spriest par ciparu precizitāti), ka ļaudis dod priekšroku medicīnai, un ik gadu no onkoloģiskajām slimībām mirst cik simti, kas pirms tam ārstējušies pie zintniekiem. Nemaz nerunājot par to, ka viens pats dzeltenais žurnālīts "Zintnieks" ar savām atklāsmēm urīnterapijā iznāk lielākā tirāžā, nekā visa akadēmiskā un populārzinātniskā medicīnas prese kopā. :)

Principā Pjatigorskim piekrītu (man gan šķiet, ka 90%). Vienīgais, jāvienojas, ko saprotam šai gadījumā ar spēju domāt? Ja viena soļa cēloņu/seku apjēgšanu, spēju apgūt tehniskas manipulācijas, iegaumēt zināmu faktu krājumu, primitīvā līmenī valodu (vidējais iedzīvotājs spēj izmantot kādus 20% no savā dzimtajā valodā pieejamo vārdu krājuma - kaut kur manīju filologu žēlabās), spēt ikdienas "lietišķajā" līmenī operēt ar gatavām formulām, tad domāt spēj lielākā daļa cilvēces. Tas gan nav nekur tālāk no citiem lielajiem zīdītājiem (šādi domāt spēj gan šimpanze, gan suns), bet smadzeņu process nav noliedzams.
Savukārt ja ar jēdzienu "domāt" apzīmējam spēju veidot no esošajiem intelektuālajiem moduļiem jaunas struktūras, vai pat jaunus moduļus (tb izziņas spēja), tad Pjatigorskim taisnība - tādas spējas nav norma, bet gan izņēmums.
Manuprāt interešu un spēju proporcionālais sadalījums lieliski atspoguļojas masu mediju un akadēmisko mediju savstarpējās attiecībās, tb paskatamies, cik lielā tirāžā iznāk "Ievas stāsti" un "Privātā dzīve", salīdzinām ar "ZA vēstis" un "Rīgas laiks" tirāžām, un redzam lasītāju procentuālo sadalījumu, tb to skaitli, ko Pjatigorskis varēja būt domājis, runājot par domātspēju.

Man pat aizdomas, ka domātspēja drīzāk ir maza novirze evolūcijas procesā, tieši tāpēc to sastopam tik mazā skaitā līdzcilvēku. Lai gan pieļauju, ka pieejama bezmaksas izglītība, "caurspīdīgums" valsts pārvaldē, likumdošanā un līdzekļu sadalē, vispārējas vēlēšanu tiesības utt. lieccina par vispārēju domātspēju, ko es nevaru saskatīt sava prāta ierobežotības dēļ.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es vārdu "domāt" lietoju tādā nozīmē, kādā tas atrodams vārdnīcā. Vienmēr jau var sasniegt vēlamo rezultātu, ja pārdefinē jēdzienus savām vajadzībām – piemēram, nodefinē "domāt", kā to, ko "dara to, ko 10% sabiedrības, bet pārējie 90% nespēj" un tad nākt klājā ar atklāsmi, ka situācija ir tik briesmīga.

Uz jaunradi (ka tādu īpašu domāšanas veidu) jau arī ir spējīgi tie paši dzīvnieki, ja vien tiek pietiekoši stimulēti. Tie paši paviāni būrī spēj izdomāt ar vien jaunus veidyus, kā izdabūt gaļas galabu no eksperimentētāja. Kas atieas uz cilvēkiem, tad lielākā daļai nodarboties ar intelektuālajām disciplīnām neatliek laika sadzīves problēmu dēļ (pārsteigums).

OK, masas nav pietiekoši domātspējīgas. Būtu grūti to noliegt. Bet var pieminēt vēl tādu lietu kā funkcionālāis analfabētisms (pāris sagūglēti linki par šīs parādības apjomu: http://en.wikipedia.org/wiki/Functional_illiteracy#Prevalence http://www.europeanvoice.com/article/2008/07/0612/illiteracy-on-the-rise/61686.aspx) Principā ir skaidrs, ka nevar sagaidīt nez kādu racionālismu no cilvēka, kurh pat nespēķ lasīt. Tikai atkal - kāpēc nespēj? Domāju, ka fundamentālā nespēja šaja jomā ir tiešām ļoti nelielan cilvēku īpastavars, kuri to fundamentāi nespēj. Lielā atšķirība starp Eiropas valstīm pierādā, ka iemesli ir sociālā rakstura. Līdz ar to var secināt, ka nespēj tāopēc, ka inteleģence nav bijusi savu uzdevumu augstumos.

Es pazīstu pasaules līmeņa zinātniekus akadēmiķus, kas lasa privāto dzīvi, so your point is invalid. "ZA vēstis" savukārt nemaz nav paredzēts plašai auditorijai - cik daudzus interesē kārtējo promocijas darbu aizstāvēšanas datumi un tamlīdzīgas tēmas? RL nelasa nemaz tik maz, manuprāt pietiekoši. Es nopietni šaubos, vai gribētu dzīvot pasaulē, kur visi būt intelektuālie talanti, kas to vien dara kā spriedelē par metafiziku Rīgas Laika stilā ;)

Nesaku, ka visi ir vienlīdzīgi, bet manuprāt, pašreizējā nevienlaicība ir lielākā mērā ārēju, nevis iekšēju apstākļu noteikta.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Aizdomas, ka tas pats Pjatigorskis (u.c. intelektuāļi, kas izsakās līdzīgi), ar spēju domāt vairāk saprot spēju domāt viņa līmenī, nevis vienkārši smadzeņu fizioloģisko pamatprocesu veiksmīgu funkcionēšanu. Tāpēc, varbūt atbilstošāk būtu formulēt, ka cilvēks kā suga ir domātspējīga būtne, bet „labi“ domāt (būt gudrs) spēj vien maza daļa?
Ja izmantojam analoģijas, tad līdzīgi būtu, kad vienkārši konstatējam faktu, ka basketbolu labi spēlēt spēj tikai 10% sabiedrības (protams, ar masveida "basketbolizācijas" ieviešanu, gandrīs ikkatru var iemācīt kaut kā driblēt bumbu un mest to uz groza pusi, kā arī spēles noteikumus apgūt, taču labi spēlēt basketbolu spēs tikai mazākums, jo spēle prasa zināmus fizioloģiskus dotumus).

Man šķiet, ka sociālajiem apstākļiem nozīme vairāk kā piespiedu mehānismam (vismaz pagaidām neesmu sastapies ar informāciju, kas man liktu revidēt skatījumu). Piemēram, ļaudis vaimanā, ka pēdējās desmitgadēs strauji samazinājies ļaužu erudīcijas līmenis (vairākkārt dzirdēts, ka pasniedzējiem nākas pārrakstīt lekcijas, vienkāršojot valodu, cenšoties iztikt bez svešvārdiem un nozares terminoloģijas, jo tagadējās studentu paaudzes lielākā daļa vienkārši nespēj uztvert saliktus sakārtotus teikumus un vārdu krājums ievērojami sarucis). No tā daudzi secina, ka „padomju“ izglītība bijusi labāka, cilvēki gudrāki utt. Man domāt, ka tas bija spiestā veidā: ja TV svētdienās ir tikai 3-4 skatāmi raidījumi (Ceļotāju klubs, Dzīvnieku pasaule, Kas/kur/kad?), bet hokeju rāda reizi nedēļā, tad nekas cits tam vidējam pilsonim neatlika, kā uzzināt par Lieldienu salu aku-aku vai zudušajiem inku dārgumiem. Tikko parādījās izvēle, tā tie paši ļaudis momentā pārslēds TV un ar baudu skatās Eurosport un TV šovus, ignorējot informatīvos un izglītojošos raidījumus. Tb cilvēku izglītoties var piespiest tikai piespiedu kārtā radot apstākļus, jo šādas dabiskas nepieciešamības viņā nav (bet kam ir šāda nepieciešamība pēc sevis un pasaules izzināšanas, tie, kā jau teicu, vienmēr bijis izņēmums, mazākums). Nu kaut kā tā. Arī Rīgas laiku minēju tīri kā uzskatāmu statistikas apliecinājumu: ja 2 miljonu populācijā vienam žurnālam ir 6000 eksemplāru maksimālā tirāža, bet citam - 160 000 tirāža, tad tas, manuprāt, šāda statistika visai uzskatāmi apliecina, kas īsti sabiedrību interesē.

Protams, tas var nesaskanēt ar teorijām „kā jābūt“, toties lieliski korelē ar situāciju, ko redzam aiz loga. :)

(Reply to this) (Parent)

Intelektuālisma loma vispār, manuprāt, tiek ievērojami pārspīlēta. Ja palūkojam vēsturē, tad Rietumos bija īss intelektuālisma kulta laiks antīkajā laikmetā, mazliet ilgāk tas bija senajā Indijā un Ķīnā, bet vienmēr interesējis visai mazu daļu sabiedrības. Viduslaikos, jaunajos laikos izglītība bija tikai viens no amatu veidiem un tikai XIX-XX gs., sākot krusta karu par analfabētisma likvidāciju un inženieru saražošanu, ar valsts propagandas atbalstu radās intelektuālisma kults (kas ar atsaucību tika uzņemts t.s. inteliģences slānī (kas XIX gs. sociālajā vertikālē atradās starp proletariātu un pilsonību), kurš tādējādi varēja pozicionēties sociālajā hierarhijā augstāk). Tb šķiet, ka šo kultu radīja un kultivē visai šaurs sabiedrības slānis, un pārējo cilvēci tas maz interesē, kaut neviens neņemas apšaubīt tā pamatotību.
Nebūtu jauki dzīvot ne sabiedrībā, kur visi spēlē basketbolu, ne sabiedrībā, kurā visi būt intelektuālie talanti, kas to vien dara kā spriedelē par metafiziku Rīgas Laika stilā. :)

(Reply to this) (Parent)

Vēsture ir zinātne. Kā jau izziņas joma ar savu metodiku, skolām, teorijām utt. Tikpat labi var jautāt, vai matemātika ir zinātne, filosofija u.tml.
Vai šī zinātne pastāv pie mums, grūti teikt. manuprāt mums gana spēcīgs pētnieciskais jeb "laboratorijas" līmenis, taču fundamentāli teorētisko pētījumu nav un uz rokas pirkstiem var saskaitīt speciālistus, kam par tiem ir priekšstats un kas, iespējams, varētu būt spējīgi ar vēsturi nodarboties zinātniskā līmenī.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

var jautāt, vai matemātika ir zinātne, filosofija
Var gan, kāpēc ne. Zinātnes "dabaszinātnes" izpratnē tās noteikti nav. Zinātniskajai metodei tajās nav izšķirošā nozīme. Bet tā jau ir citras sarunas tēma.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šī tēma mani pašu ļoti interesē, taču šobrīd nejūtos spējīgs par to spriedelēt, jo nespēju savus intuitīvos priekšstatus noformulēt. :(

(Reply to this) (Parent)