| Re: hmm |
19. Apr 2012|20:56 |
Aizdomas, ka tas pats Pjatigorskis (u.c. intelektuāļi, kas izsakās līdzīgi), ar spēju domāt vairāk saprot spēju domāt viņa līmenī, nevis vienkārši smadzeņu fizioloģisko pamatprocesu veiksmīgu funkcionēšanu. Tāpēc, varbūt atbilstošāk būtu formulēt, ka cilvēks kā suga ir domātspējīga būtne, bet „labi“ domāt (būt gudrs) spēj vien maza daļa?
Ja izmantojam analoģijas, tad līdzīgi būtu, kad vienkārši konstatējam faktu, ka basketbolu labi spēlēt spēj tikai 10% sabiedrības (protams, ar masveida "basketbolizācijas" ieviešanu, gandrīs ikkatru var iemācīt kaut kā driblēt bumbu un mest to uz groza pusi, kā arī spēles noteikumus apgūt, taču labi spēlēt basketbolu spēs tikai mazākums, jo spēle prasa zināmus fizioloģiskus dotumus).
Man šķiet, ka sociālajiem apstākļiem nozīme vairāk kā piespiedu mehānismam (vismaz pagaidām neesmu sastapies ar informāciju, kas man liktu revidēt skatījumu). Piemēram, ļaudis vaimanā, ka pēdējās desmitgadēs strauji samazinājies ļaužu erudīcijas līmenis (vairākkārt dzirdēts, ka pasniedzējiem nākas pārrakstīt lekcijas, vienkāršojot valodu, cenšoties iztikt bez svešvārdiem un nozares terminoloģijas, jo tagadējās studentu paaudzes lielākā daļa vienkārši nespēj uztvert saliktus sakārtotus teikumus un vārdu krājums ievērojami sarucis). No tā daudzi secina, ka „padomju“ izglītība bijusi labāka, cilvēki gudrāki utt. Man domāt, ka tas bija spiestā veidā: ja TV svētdienās ir tikai 3-4 skatāmi raidījumi (Ceļotāju klubs, Dzīvnieku pasaule, Kas/kur/kad?), bet hokeju rāda reizi nedēļā, tad nekas cits tam vidējam pilsonim neatlika, kā uzzināt par Lieldienu salu aku-aku vai zudušajiem inku dārgumiem. Tikko parādījās izvēle, tā tie paši ļaudis momentā pārslēds TV un ar baudu skatās Eurosport un TV šovus, ignorējot informatīvos un izglītojošos raidījumus. Tb cilvēku izglītoties var piespiest tikai piespiedu kārtā radot apstākļus, jo šādas dabiskas nepieciešamības viņā nav (bet kam ir šāda nepieciešamība pēc sevis un pasaules izzināšanas, tie, kā jau teicu, vienmēr bijis izņēmums, mazākums). Nu kaut kā tā. Arī Rīgas laiku minēju tīri kā uzskatāmu statistikas apliecinājumu: ja 2 miljonu populācijā vienam žurnālam ir 6000 eksemplāru maksimālā tirāža, bet citam - 160 000 tirāža, tad tas, manuprāt, šāda statistika visai uzskatāmi apliecina, kas īsti sabiedrību interesē.
Protams, tas var nesaskanēt ar teorijām „kā jābūt“, toties lieliski korelē ar situāciju, ko redzam aiz loga. :) |
|