| hmm |
12. Apr 2012|07:40 |
Viss jau atkarīgs no tā, kas un kāpēc to saka, vai savu snobismu spodrinot, jebšu tikai konstatējot faktu (līdzīgi kā stratificējot pēc tā, ir vai nav muzikālā dzirde, jebšu citām pazīmēm - atkarībā no pētījuma virziena un tēmas). :)
Es savukārt biju domājis to, cik maz zinātņu attīstība ietekmē cilvēces kā kopuma dzīvi. No vienas puses, skaldām gēnus, no otras puses, sliktas pašsajūtas gadījumā nevis ejam pie ārsta, bet pie pūšļotājas. Tās pašas sociālās zinātnes, atsevišķi izdalītas, patiesi neredzēti progresējušas, bet no otras puses savi 6 miljardi par tādu siciālantropoloģiju nav dzeirdējuši, tās idejas un koncepcijas šiem 6 miljardiem homo sapiens sapiens pārstāvju nav un nebūs saprotamas nekad. T.i. zinātniskās domās attīstība, manuprāt, nav visaptveroša, bet skar tikai mazāko daļu sabiedrības. Kā savulaik atzina Sartrs, viņa lielākā kļūda uzskatos bijusi pārliecība, domātspēja ir norma, nevis izņēmums.
Bet tas jau nav nekas slikts. Tā nu māte daba mūs iekārtjusi, ka vienam tādi talanti, citam citādi. Ētiski apšaubāmāka ir sava viedokļa uzspiešana apkārtējiem, pamatojot to ar savu iedomātu vai reālu talantu kādā šaurā spektrā (kā saki, "tiesības mācīt otros dzīvot").
Par zinātni runājot Einšteina vārdiem: "ciktāl matemātikas likumi attiecas uz realitāti, tie nav droši; un ciktāl tie ir droši, tie neattiecas uz realitāti". Visai daudzas modernās eksakto zinātņu teorijas, kas tiecas aprakstīt pašus matērijas uzbūves pamatus, iekļaujot tajos arī telpas un laika struktūru, ir ne vien ļoti augsta līmeņa matemātiskas abstrakcijas, bet arī – vismaz pagaidām – nepiedāvā eksperimentāla pierādījuma iespēju. Ar ko tās būtu zinātniskākas par sociālajām zinātnēm? Var jau būt, ka kļūdos, taču sliecos uzskatīt, ka ir zinātne, vai nav, tas atkarīgs no pētītāja un tā metodēm, nevis izvēlētās tēmas. :) |
|