| Piezīmes no pagrīdes un Benkss |
30. Jun 2018|23:26 |
Tādas pārdomas par politiku pār Kultūras sērijas audiogrāmatu sakarā (Kultūra: libertāriski-anarhistu-sociālistu sabiedrība).
Padsmit gados izlasīju "Piezīmes no pagrīdes" un toreiz man tas likās - vau, cik spēcīgs arguments par to, ka nav iespējama jebkāda veida utopija. Dostojevskis labi pastrādājis. Tagad, esot ar lielāku dzīves pieredzi, man ir redzami atspēkojumi.
Argumenti, kas mani ietekmēja, būtībā ir divi:
Arguments #1. Pat utopija spēj nodrošināt tikai saprātīgas, nevis nesaprātīgas vajadzības. Būtiskai daļai cilvēku ļoti būtiskas vajadzības ir nesaprātīgas. E.g. "pagrīdes cilvēka" vēlme uzvesties kā assholam un vienlaikus tikt cienītam un dievinātam.
Arguments 2. Utopija ir pretrunā ar brīvo gribu un katra cilvēcisko unikalitāti. "You believe in a palace of crystal that can never be destroyed--a palace at which one will not be able to put out one's tongue or make a long nose on the sly. And perhaps that is just why I am afraid of this edifice, that it is of crystal and can never be destroyed and that one cannot put one's tongue out at it even on the sly."
Pretarguments otrajam man tagad liekas vienkāršs. Utopijai jābūt resilientai, nevis neaizskaramai. Bitkoins (sorry) ir drošs nevis tāpēc, ka tam neuzbrūk, bet savas arhitektūras dēļ. Neviens nevienu netraucē uzbrukt bitkoinam. Lai jau uzbrūk. Teorētiski pat var kaut kas sanākt. Praktiski - kamēr sistēma ir decentralizēta, neviens konkrēts cilvēks vai konkrēta grupa ar saviem uzbrukumiem ne tikai nevar to sagraut, bet pat nevar tai būtiski kaitēt. Kaitēšanai iztērētie resursi vienmēr būs lielāki par sistēmai nodarīto kaitējumu, tāpēc cilvēks pēc kāda laika gluži vienkārši pagurs vai citādi nespēs turpināt, bet sistēmai no tā - ne silts, ne auksts.
Nevis "anarhija nestrādā", bet vajag meklēt vairāk veidus, kā panākt, lai anarhija strādā.
Pirmais arguments ir grūtāk atspēkojams. Bet šeit ir pretarguments vienkārši no pieredzes. Dzīvē novērojams, ka daudzi cilvēki ir pietiekoši laimīgi ar sev ar jau esošajiem resursiem un nemēģina nodarboties ar resursu maksimizāciju. Droši vien ir daudz programmētāju centrālajā Eiropā (kaut vai Nīderlandē vai Vācijā), kuri par savu darbu tur saņem X naudiņu mēnesī, bet Silīcija ielejā par analoģisku darbu ar analoģiskiem skilliem varētu saņemt 4X mēnesī. Pie tam, viņiem tur būtu lielāka varbūtība strādāt pie projektiem ar lielāku ietekmi, UN lielāka varbūtība attīstīt savu karjeru / CV. Tai pašā laikā nenotiek nekādas šo cilvēku masveida emigrācija uz Kaliforniju.
Vai arī mūžīgais resursu sadales pamatjautājums - par partneriem. Kurš ir atradis savu "ideālo cilvēku"? ne daudzi. Bet pie pārāk augstiem kritējiem ir lasīti arī horror stories. Jā, tīri matemātiski katram nesanāk partneris no "a priori" preferenciālās grupas. Bet sanāk apzināties, ka vajag uzņemties atbildību par izvēli (pat ja a priori varēja būt arī citas izvēles), kā arī nemeklēt visu vēlamo vienā cilvēkā, bet izmantot citur online un offline resursus, ja kaut kas trūkst (domājot - vispārīgos dzīves aspektos).
Ar to es gribu teikt, ka pēc empīriskiem novērojumiem vadoties, pagrīdes cilvēkam patiesībā vajag maz - mazāk nekā viņam pašam liekas, pat mazāk nekā viņam būtu saprātīgi prasīt utopijā (t.i. visu Maslova piramīdas slāņu apmierināšanu) - pietiek pat ja ne finansiālo neatkarību tad ar iztikšanu no algas līdz algai, pat ja ne vērtīgu, tad vismaz reizēm ne gluži bezjēdzīgu darbu, pat ja ne draugiem tad paziņām, utt. Gandrīz vai neērti paliek, cik maz tādam vairumam vajag! Un tie, kuriem tās vajadzības ir nesaprātīgas, kā izrādās, patiesībā cieš no tā, ka viņu saprātīgās vajadzības nav apmierinātas, tikai viņi kautrējas to atzīt. |
|