|
26. Nov 2017|22:54 |
Tāds veco laiku virtuves logs, vienkāršā koka rāmī, bez dubultajiem stikliem, viss noklāts ar sīkām ūdens lāsītēm. Ik brīdi kāda lāsīte atraujas no virsmas, savāc ceļā apkārtējo mitrumu un sāk ritēt uz leju.
No tādas lāses skatpunkta, tai ir skaidri definēta esības dinamika. Tai ir sava nākotne un pagātne: ūdens fronte priekšā un attīrīta josla aiz muguras, divi pavisam atšķirīgi skati. Fiziski izmērāmas izmaiņas apkārtējā esībā, ko lāse dinamiski rada savas dzīves rezultātā.
Lāses barojas no iepriekšējo atstātā, gluži kā cilvēki rada savu gara dzīvi no iepriekšējo paaudžu domu drumstalām. Lāses iegūst masu, zaudē masu, maina virzienu, reizēm saplūst kopā. Dažas lāses ir veiksmīgākas par citām. Lielākas, ātrākās. Citas kaut iestrēgst un paliek uz vietas, kur palēnām izzūd. Bet pat lielākās un ātrākās nevar izdarīt neko citu, kā tikai pirmās tikt līdz lejai un tur izzust ūdens slānītī, kas veidojas uz putekļainās palodzes.
Ūdens pilienu radīto ainu nevar modelēt, tā ir unikāla un nekad neatkārtoties. Bet tā vienmēr būs ierobežota. Lāses nekad nekļūs par okeānu, pat ne par ūdenskritumu vai ezeru. Logam vienalga, tas paliks tāds pats un pārdzīvos miljons lāšu. Savukārt lāsēm vajag īpašus, gana specifiskus apstākļus, lai tās vispār rastos, un vēl specifiskākus, lai tās uzsāktu savu gravitācijas iedvesmoto deju. Viendienītes, kas līdz vakaram tās pazudīs bez miņas.
Vai lāse ir kaut kas par sevi pastāvošs, vai tikai prāta radīts koncepts, ilūzija par kaut ko veselu tur, kur "patiesībā" ir tikai haotiska molekulu kustība pēc fizikas likumiem? |
|