|
11. Okt 2017|12:17 |
Paturpinot pie iepriekšējā publiskā ieraksta tēmas. Tas, kas man patīk mazāk šajā visā, ir no komentāriem nojaušamā attieksme pret garīgajām slimībām un neironetipiskām īpašībām. Piemēram, no extranjero var nojaust, ka viņš autismu uzskata par "smadzeņu bojājumiem". Citi uzskata asociāciju ar autistiskām īpašībām par tik apvainojošu, ka mētājas ar bērnudārza līmeņa apvainojumiem.
Manuprāt, sabiedrībā vajadzētu lielāku toleranci pret šīm lietām. Garīgā veselība man liekas starrp pašām lielākajām reālajām problēmām pasaulē šobrīd; bet tā ir arī ļoti risināma problēma. Nav normāli, ka garīgās problēmas un pat vienkārši netipiskas reakcijas joprojām skaitās apkaunojošas un stigmatizē cilvēku. Tā notiek pat tajos gadījumos, ja tās nevienam objektīvi nekaitē citā ziņā, kā traucējot pildīt kaut kādu standarta sabiedrisko vai dzimumlomu. Skaidrs, ka kaut kāda veida novirzes no "normas" varētu atrast pilnīgi visu smadzenēs, ja mēs par tām zinātu vairāk un tās dzīvam cilvēkam varētu labi izmērīt. Secinājums - nevajag just kaunu par nūģiskām īpašībām.
Otrs aspekts ir saikne starp gīkiem un autismu. Ir pamats uzskatīt, nūģisms ir tā daļa no neirotipiskās uzvedības spektra, kas tuvāka autismam. Piemēram, autistiskās īpašības ir vairāk izplatītas STEM strādājošajiem. Ir vismaz anekdotiska evidence, ka autisma diagnoze bērniem salīdzinoši biežāk tiek uzstādīta vairāk izplatīts tajās pilsētās, kur koncentrējas STEM cilvēki. Eksistē pētījumi par to, ka autisma diagnoze korelē ar mātes profesiju: Autism spectrum disorders in relation to parental occupation.
Ir grūti racionāli runāt par šīm statistiskajām lietām, jo, kā atklāja Kānemans un Tverskis, varbūtību teorija mums nav intuitīvi saprotama. "The idea of a statistical predictor - that gear of your brain a fundamental level" (SSC), "ability to think probabilistically and tolerate uncertainty" - tas nav kaut kas, ar ko mēs jau piedzimstam. |
|