|
11. Dec 2016|18:11 |
Izlasīju Olafa Stepldona Last and First Men. Pirms gada lasīju Star Maker, tāpēc bija skaidrs, ko var sagaidīt - vizionāru nākotnes vēsturi (vizionāru tiešā nozīmē, no vārda "vīzija" - vai kaut ko tādu kā Star Maker var izfantazēt bez vielu palīdzības?), bez īpaša sižeta un citiem konvencionāliem literatūras elementiem.
Faktiski tās ir grāmatas, ko var uzrakstīt tikai vienreiz - Last and First Men publicēta 1930, Star Maker 1937. Tas pats publicēts tagad būtu tikai atkārtošanās no neskaitāmiem sekojošiem sci-fi darbiem, kuri tieši vai netieši ņem atsevišķas Stepldona idejas un apaudzē to skeletus ar detaļām. Agrāk savukārt kaut ko tādu, realitātei tik objektīvi atbilstošu, uzrakstīt gluži vienkārši nebūtu iespējams, jo tas bija laiks, kad cilvēki pirmoreiz daudzmaz precīzi (cik par to var spriest šodien) apzinājās dabas likumus (piemēram, evolūciju), savu vietu Visumā, Zemes un Visuma vēsturi.
Perspektīvā no simtiem miljonu gadu tālas nākotnes, kā lai piešķir jēgu savai vietai pasaulē? Pat ne indivīds, bet visa kādas rases kultūra tiešām šķiet kā viena nots kaut kādā ne-cilvēciskā kosmiskā simfonijā, skanēt sākošā un pēc īsa brīža pazūdošā, tomēr simfonijas harmonijai vajadzīgā? Un pasīvā veidā, kā simfonijas pieraksts, paralēli eksistējošā mūžīgi.
|
|