: Alkoholiķis manā virtuvē!
Šāds un tāds alkohols nav slikts mazās devās un reti.
Dažās kūkās pat lieliska "garšviela".
..., bet mans tēvs ir alkoholiķis un tas ir sasodīts murgs, kas mani vajās līdz mūža galam. Vēl pirms manis tēvam bija garām pirmās alkoholisma stadijas,tad kad augu redzēju jau kā tēvs katru dienu dzēra un reizēm no nekā sāka strīdēties ar mammu, vēlāk tas pārvērtās arī sišanā. Jutos vienkārši neaprakstāmi, nevarēju palīdzēt mammai, nesapratu kāpēc jādzīvo kopā ar tādu vīrieti, ja vēl nestu naudu mājās. Tad es augu lielāka un mācījos aizstāvēt sevi un mammu, ja man sita, es situ atpakaļ, par spīti alkohola dotajam spēkam. Reiz kad tēvu aizveda uz "sutkām" ar mammu ievācāmies dzīvoklī tajā pašā pagastā,likās ka nu dzīve būs salda, jutos kā pilsētā, apkārt jauni kaimiņi un draugi, prieks bija īss, mamma kļuva vāja un atļāva tēvam lēnām atkal ievākties ar mums,atsākās dzeršana un sišana, pat kaimiņos dzīvoja dzērājs, kurš pat nesmādēja odierīti, un arī blakus mājā dzērāju netrūka, bet arī tas ir garām un ar mammu dzīvojam atsevišķi pilsētā, salīdzinoši daudz laimīgāk.
Pats trakākais ir tas ka visu bērnību redzu melnās krāsās un nevieni svētki nebija normāli, jo tieši svētkos īpaši aktivizējās alkoholiķis.
Nekad svētkos viņš nespēja būt skaidrā, vienmēr bija jautrais tostu teicējs un joku gāzējs, kas reizēm pārvērtās traģēdijā mājās. Nekad neviens netic ka ar viņu ir murgs dzīvot kopā,jo viņš tač ir lāga cilvēks ar zelta rokām tas nekas ka mazliet iedzer.
Ir bijuši laiki, kad vēlējos lai viņš nomirst, reizēm esmu pati vēlējusies nogalināt, bet tagad domāju vai piedot? kā tikt vaļā no sāpēm, aizvainojuma, atmiņām?
Alkoholiķa bērniem ir paaugstināts risks kļūt par alkoholiķiem, es vienkārši jūtu kāds vilinājums nopirkt pudelīti vīnu vai alu, kko lai atslābinātos vakarā, bet katru reizi man nākas izvērtēt savas personīgās attiecības ar grādīgo un gandrīz vienmēr palieku pie mazas iedzeršanas svētku reizēs.
Šobrīd es paniski ienīstu alkoholiķus ,kas man ir apkārt, tādus "vīriešus", nē, lupatas,kas man vēljoprojām ir apkārt un bendē nost sevi un savas ģimenes un arī manus nervus, viņi vairs nav mazi bērni,kurus aizvest ārstētiespie rociņas, būtu jau laiks atzīt savas problēmas un ārstēties, bet tas laikam ir zem alkoholiķu "goda".
Cerams tur ārā ir sievietes kuras neļauj nodarīt pāri ne sev, ne bērniem.
Vēl ceru, ka visi lupatas izārstēsies vai izzudīs.
Šāds un tāds alkohols nav slikts mazās devās un reti.
Dažās kūkās pat lieliska "garšviela".
..., bet mans tēvs ir alkoholiķis un tas ir sasodīts murgs, kas mani vajās līdz mūža galam. Vēl pirms manis tēvam bija garām pirmās alkoholisma stadijas,tad kad augu redzēju jau kā tēvs katru dienu dzēra un reizēm no nekā sāka strīdēties ar mammu, vēlāk tas pārvērtās arī sišanā. Jutos vienkārši neaprakstāmi, nevarēju palīdzēt mammai, nesapratu kāpēc jādzīvo kopā ar tādu vīrieti, ja vēl nestu naudu mājās. Tad es augu lielāka un mācījos aizstāvēt sevi un mammu, ja man sita, es situ atpakaļ, par spīti alkohola dotajam spēkam. Reiz kad tēvu aizveda uz "sutkām" ar mammu ievācāmies dzīvoklī tajā pašā pagastā,likās ka nu dzīve būs salda, jutos kā pilsētā, apkārt jauni kaimiņi un draugi, prieks bija īss, mamma kļuva vāja un atļāva tēvam lēnām atkal ievākties ar mums,atsākās dzeršana un sišana, pat kaimiņos dzīvoja dzērājs, kurš pat nesmādēja odierīti, un arī blakus mājā dzērāju netrūka, bet arī tas ir garām un ar mammu dzīvojam atsevišķi pilsētā, salīdzinoši daudz laimīgāk.
Pats trakākais ir tas ka visu bērnību redzu melnās krāsās un nevieni svētki nebija normāli, jo tieši svētkos īpaši aktivizējās alkoholiķis.
Nekad svētkos viņš nespēja būt skaidrā, vienmēr bija jautrais tostu teicējs un joku gāzējs, kas reizēm pārvērtās traģēdijā mājās. Nekad neviens netic ka ar viņu ir murgs dzīvot kopā,jo viņš tač ir lāga cilvēks ar zelta rokām tas nekas ka mazliet iedzer.
Ir bijuši laiki, kad vēlējos lai viņš nomirst, reizēm esmu pati vēlējusies nogalināt, bet tagad domāju vai piedot? kā tikt vaļā no sāpēm, aizvainojuma, atmiņām?
Alkoholiķa bērniem ir paaugstināts risks kļūt par alkoholiķiem, es vienkārši jūtu kāds vilinājums nopirkt pudelīti vīnu vai alu, kko lai atslābinātos vakarā, bet katru reizi man nākas izvērtēt savas personīgās attiecības ar grādīgo un gandrīz vienmēr palieku pie mazas iedzeršanas svētku reizēs.
Šobrīd es paniski ienīstu alkoholiķus ,kas man ir apkārt, tādus "vīriešus", nē, lupatas,kas man vēljoprojām ir apkārt un bendē nost sevi un savas ģimenes un arī manus nervus, viņi vairs nav mazi bērni,kurus aizvest ārstētiespie rociņas, būtu jau laiks atzīt savas problēmas un ārstēties, bet tas laikam ir zem alkoholiķu "goda".
Cerams tur ārā ir sievietes kuras neļauj nodarīt pāri ne sev, ne bērniem.
Vēl ceru, ka visi lupatas izārstēsies vai izzudīs.
Current Mood: 
cold
cold