vakar braucam ar kuģi
ar milzu picu un vīnu pasēdējām uz 25 stāva jumta. viņš sākā raudāt. un tad arī es. tā mēs raudājām pie manis visu nakti, līdz 7ņiem rītā, salipuši kopā, gaidot to nolādē†o lidmašīnu,kas mūs izšķirs uz nezināmu laiku..
visu dienu dzeru antistress, viņām ar iedeva, bišķī vieglāk ir, bet staigāju kā zombijs, iešu gulē†.pilsēta ir tik bezjēdzīga bez viņa.
viss ir bezjēdzīgs un viss ir tik fucking sarežģīti,lai mums kādreiz vēļ būtu tā,kā bija šos divus mēnešus
un dievs smejas..
(
Lasīt komentārus)