A day before tomorrow... - 1. Septembris 2005 [entries|archive|friends|userinfo]
A day before tomorrow...

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

1. Septembris 2005

vakara pasacinja ;) [1. Sep 2005|12:50]
[Garastāvoklis: |pasakains]

Rolands Šišlo cienīja bezbēdīgu dzīvi. Lai gan mantas viņam nebija daudz, tomēr uzdzīve un tēriņi bija viņa ikdienas sabiedrotie. Tik vien kā joki un smiekli Rolanda prātu novērsa no parādiem. Daudzus gadus viņš cepuri kuldams nodzīvoja sava mātes mājās. Tomēr pienāca laiks, kad Laime no Rolanda jaunskunga novērsās. Palicis bez naudas, viņš ieķīlāja savas mātes māju. Diemžēl tas neaizturēja jaunekli no iepriekšējās uzdzīves. Divus gadus jauneklis klīda pa ielām, maizi pelnīdams kā āksts. Nevajadzēja ilgi gaidīt, kad arī par māju dabūtā nauda bija paspēlēta. Daudzi draugi no viņa novērsās, vēl vairāk - nozākāja un ievija izvirtīgās baumās. Tie daži, kas palika, ievēroja Rolanda jokus. Tie bija kļuvuši savādāki. Arvien biežāk Valters atklāti ņirgājās par cilvēkiem, arvien biežāk iesaistījās asos strīdos, kuri nereti beidzās ar dueli. Sākotnēji nevainīgie joki pārvērtās publiskā pazemojumā un apvainojumā. Pat labākie draugi nezināja iemesla šīm pārmaiņām, kuras varēja salīdzināt ar dienu un nakti. Bet, bija gan iemesls. Stāstnieki zin teikt, ka jaunais Rolands ar jokiem un skanīgiem smiekliem mēģinājis iekarot kādas jaunkundzes sirdi. Jaunavas tēvs bija Rolandu nosaucis par ākstu, un tas sabojāja viņa nākotni. Nolēmis, ka viņa joki nevienam nav vajadzīgi, jauneklis nodomāja parādīt savu īsto ''es''. Tik ilgi cilvēki bija par viņu smējušies, tagad bija viņa kārta tos apsmiet. Nežēlīgie joki, provokācijas un strīdi atņēma Rolandam pēdējos draugus. Visur pazina viņa ļauno dabu un samaitāto prātu. Savu rūgtumu par aizgājušo dzīvi viņš izgāza uz nejaušiem garāmgājējiem, augstdzimušiem kungiem un pat daiļām dāmām. Pamazām novecojot, Rolands pārvērtās par viltīgu, pieglaimīgu un nežēlīgu radījumu. Cilvēki viņu sauca uzvārdā, jo vārdu nevarēja dot šādam radījumam!!!! Te, negaidīta un necerēta, viņam atkal uzsmaidīja laime. Paša karaļa sūtnis bija ieradies, lai ņemtu Rolandu sev līdzi. Karalis, daudz dzirdējis savu galminieku sūkstīšanos, bija licis to šurp atvest. Viņam vajadzēja ākstu, kas mācētu tikt galā ar nevēlamiem ciemiņiem un personām, kuras oponēja karaļa varai. Rolands likās ideāls variants. Protams,Rolands Šišlo bija ar mieru. Apziņa, ka tagad viņš ir karaļa aizstāvībā, drošināja prātu radīt arvien nežēlīgākus jokus. Tomēr arī galmā viņam bija daudz pretinieku. Un pats sīvākais ienaidnieks bija sieviete. Saulcerīte bija izbaudījusi Valtera vārdus, kuros varēja saklausīt slikti slēptu nicinājumu. Tāpēc viņa atrašanās galmā mocīja šo dāmu cauras dienas un naktis. Viltīgā Saulcerīte nebija ar pliku roku ņemama. Viņa apbruņojās ar pacietību un gaidīja īsto brīdi uzbrukumam. Un šāda izdevība radās. Kad saslima Šišlo apteksne, Saulcerīte uzņēmās viņa apkalpošanu. Tajā paša vakarā viņa devās pie dziednieces. Par lielu naudu Saulcerīte dabūja spēcīgu indi. Atsteigusies atpakaļ pilī, viņa uzzināja, ka pēc nedēļas gaidāma balle. To viņa nolika par atbilstošu datumu atriebei. Pasākums draudēja beigties ar drāmu. Balles vakarā lielo zāli rotāja simtiem sveču; grezni tērpušās dāmas un galanti kungi klusi sarunājās. Un kopā ar karali zālē ienāca Šišlo. Iepriekš krietni paēdis, āksts savā kruzuļotajā un visai šurajā tērpā jutās ne visai jautri. Tomēr tas nevienam nerūpēja. Jautrība sita augstu vilni, dejas rībināja zāles grīdu un liegā mūzika zumēja pār viesu galvām.Saulcerītes sirdi jau tricināja ilgas. Paskatoties pulkstenī, viņas satraukums auga augumā. Tikmēr bija sācies Šišlo uznāciens. Viņš klīda gar viesiem, ķengādams tos vidažādākajos vārdos. Sunīdams visas viņu dzimtas un smiedamies par nejaušām kļūdām. Nemitīgos apvainojumus pēkšņi pārtrauca stiprs klepus. Āksta acis izspiedās un viņš ķēra pie kakla. Pakritis uz ceļiem, Šišlo dauzīja ar roku zemi un sirdīgi kāsēja. Te lēkme beidzās. Viņš apvēlās uz muguras un palika guļam. Stiklainajās acīs paudās pārsteigums un bailes.Mūzika pārtrauca skanēt, sarunas aprāvās.Nāves klusums stindzināja lielo zāli. Tikai aiz Salcerītes mākslotās baiļu maskas slēpās atvieglojums Bērni nesatraucaties,Šišlo bija vienkārši stipri iekodis un kuņģis viņam bija no azbesta!Inde man neko nespēj izdarīt! Toties pohuj,nahuj Saulcerīti nākamajā dienā atrada ar svinu miesā...
LinkIzteiktās domas|Man arī ir ko teikt..

navigation
[ viewing | 1. Septembris 2005 ]
[ go | Iepriekšējā diena|Nākošā diena ]