| vakara pasacinja ;) |
[1. Sep 2005|12:50] |
| [ | Garastāvoklis: |
| | pasakains | ] |
Rolands Šišlo cienīja
bezbēdīgu dzīvi. Lai gan
mantas viņam nebija daudz,
tomēr uzdzīve un tēriņi
bija viņa ikdienas
sabiedrotie. Tik vien kā joki
un smiekli Rolanda prātu
novērsa no
parādiem. Daudzus gadus
viņš cepuri kuldams
nodzīvoja sava mātes
mājās. Tomēr pienāca
laiks, kad Laime no Rolanda
jaunskunga novērsās. Palicis
bez naudas, viņš ieķīlāja
savas mātes māju. Diemžēl
tas neaizturēja jaunekli no
iepriekšējās uzdzīves.
Divus gadus jauneklis klīda
pa ielām, maizi pelnīdams
kā āksts. Nevajadzēja ilgi
gaidīt, kad arī par māju
dabūtā nauda bija
paspēlēta. Daudzi draugi no
viņa novērsās, vēl vairāk
- nozākāja un ievija
izvirtīgās baumās. Tie
daži, kas palika, ievēroja
Rolanda jokus. Tie bija
kļuvuši savādāki. Arvien
biežāk Valters atklāti
ņirgājās par cilvēkiem,
arvien biežāk iesaistījās
asos strīdos, kuri nereti
beidzās ar dueli. Sākotnēji
nevainīgie joki pārvērtās
publiskā pazemojumā un
apvainojumā. Pat labākie
draugi nezināja iemesla šīm
pārmaiņām, kuras varēja
salīdzināt ar dienu un
nakti. Bet, bija gan iemesls.
Stāstnieki zin teikt, ka
jaunais Rolands ar jokiem un
skanīgiem smiekliem
mēģinājis iekarot kādas
jaunkundzes sirdi. Jaunavas
tēvs bija Rolandu nosaucis
par ākstu, un tas sabojāja
viņa nākotni. Nolēmis, ka
viņa joki nevienam nav
vajadzīgi, jauneklis
nodomāja parādīt savu īsto
''es''.
Tik ilgi cilvēki bija par
viņu smējušies, tagad bija
viņa kārta tos apsmiet.
Nežēlīgie joki,
provokācijas un strīdi
atņēma Rolandam pēdējos
draugus. Visur pazina viņa
ļauno dabu un samaitāto
prātu. Savu rūgtumu par
aizgājušo dzīvi viņš
izgāza uz nejaušiem
garāmgājējiem,
augstdzimušiem kungiem un pat
daiļām dāmām. Pamazām
novecojot, Rolands
pārvērtās par viltīgu,
pieglaimīgu un nežēlīgu
radījumu. Cilvēki viņu
sauca uzvārdā, jo vārdu
nevarēja dot šādam
radījumam!!!! Te, negaidīta
un necerēta, viņam atkal
uzsmaidīja laime. Paša
karaļa sūtnis bija ieradies,
lai ņemtu Rolandu sev līdzi.
Karalis, daudz dzirdējis savu
galminieku sūkstīšanos,
bija licis to šurp atvest.
Viņam vajadzēja ākstu, kas
mācētu tikt galā ar
nevēlamiem ciemiņiem un
personām, kuras oponēja
karaļa varai. Rolands likās
ideāls
variants. Protams,Rolands
Šišlo bija ar mieru.
Apziņa, ka tagad viņš ir
karaļa aizstāvībā,
drošināja prātu radīt
arvien nežēlīgākus jokus.
Tomēr arī galmā viņam bija
daudz pretinieku. Un pats
sīvākais ienaidnieks bija
sieviete. Saulcerīte bija
izbaudījusi Valtera vārdus,
kuros varēja saklausīt
slikti slēptu nicinājumu.
Tāpēc viņa atrašanās
galmā mocīja šo dāmu
cauras dienas un naktis.
Viltīgā Saulcerīte nebija
ar pliku roku ņemama. Viņa
apbruņojās ar pacietību un
gaidīja īsto brīdi
uzbrukumam. Un šāda
izdevība radās. Kad saslima
Šišlo apteksne, Saulcerīte
uzņēmās viņa apkalpošanu.
Tajā paša vakarā viņa
devās pie dziednieces. Par
lielu naudu Saulcerīte
dabūja spēcīgu indi.
Atsteigusies atpakaļ pilī,
viņa uzzināja, ka pēc
nedēļas gaidāma balle. To
viņa nolika par atbilstošu
datumu atriebei. Pasākums
draudēja beigties ar
drāmu. Balles vakarā lielo
zāli rotāja simtiem sveču;
grezni tērpušās dāmas un
galanti kungi klusi
sarunājās. Un kopā ar
karali zālē ienāca Šišlo.
Iepriekš krietni paēdis,
āksts savā kruzuļotajā un
visai šurajā tērpā jutās
ne visai jautri. Tomēr tas
nevienam nerūpēja. Jautrība
sita augstu vilni, dejas
rībināja zāles grīdu un
liegā mūzika zumēja pār
viesu galvām.Saulcerītes
sirdi jau tricināja ilgas.
Paskatoties pulkstenī, viņas
satraukums auga augumā.
Tikmēr bija sācies Šišlo
uznāciens. Viņš klīda gar
viesiem, ķengādams tos
vidažādākajos vārdos.
Sunīdams visas viņu dzimtas
un smiedamies par nejaušām
kļūdām. Nemitīgos
apvainojumus pēkšņi
pārtrauca stiprs klepus.
Āksta acis izspiedās un
viņš ķēra pie kakla.
Pakritis uz ceļiem, Šišlo
dauzīja ar roku zemi un
sirdīgi kāsēja. Te lēkme
beidzās. Viņš apvēlās uz
muguras un palika guļam.
Stiklainajās acīs paudās
pārsteigums un bailes.Mūzika
pārtrauca skanēt, sarunas
aprāvās.Nāves klusums
stindzināja lielo zāli.
Tikai aiz Salcerītes
mākslotās baiļu maskas
slēpās atvieglojums Bērni
nesatraucaties,Šišlo bija
vienkārši stipri iekodis un
kuņģis viņam bija no
azbesta!Inde man neko nespēj
izdarīt! Toties pohuj,nahuj
Saulcerīti nākamajā dienā
atrada ar svinu
miesā... |
|
|